Izrādās, manas sajūsmas puslīdz pilnās glorifikācijas jaunajam draugam – čivauvam ir saknē kļūdainas. Jaunais draugs, čivauva Princis II nemaz nav čivauva, hehe. Vecāki pārpratumu sērijas rezultātā ir pagādājuši dižciltīgu tīrasiņu krievu toiterjeru. Savukārt man, cerams, tas runā tikai par labu, ja es neesmu spējis orientēties mazajos “dāmu sunīšos” un atšķirt tos vienu no otra…
Pēc tā, kā jaunais suns uzvedas mājās jau pirmajās dienās, jāsecina, ka mūs nākotnē gaida ne viens vien pārsteigums, atgriežoties mājās no prombūtnes, kamēr sunītis ir tur uzturējies viens pats. Šobrīd izskatās, ka par godu šai iedabai papīros sauksim suni par Karlosu Ramirezu, he. Bildēs gan pagaidām izskatās pēc rāma eņģelīša, vai ne?
Baudai piemīt kāda svarīga priekšrocība: atšķirībā no laimes, tā eksistē – tā Frederiks Beigbeders. Neapgalvošu, ka tas ir manai sirdij tuvākais rakstnieks, taču viens no favorītiem noteikti. Tomēr parasti gan šis spalvas darbonis ļaudīm tīk sava skandalozā, šokējošā vēstīšanas stila labad, taču man vairāk pie sirds gājusi viņa spēja brīžiem visai trāpīgi un lakoniski noformulēt noteiktas domas. Lielākoties tā ir mūsdienu saspringtā laika radīto vientuļo romantiķu filozofija. Savukārt, autora slavu daudz vairāk radījušais literārsnobisms un modernisma paraugi mani drīzāk kaitina. Taču labāk tomēr tā, nekā bezzobainais koeljuisms.