Varbūt kāds jurists spēs manas aizdomas vētīt un mazināt, tamdēļ rakstu.

Šobrīd daļa aktīvistu mēģina ierosināt diskusijas par to, ka vajadzētu ierakstīt Satversmē – valodas jautājumi nav risināmi tautas nobalsošanās. Mērķis cēls, labskanīgs, atbildētāju viedokļos jūtama atzinība. Bet man ir jautājums – vai tādā gadījumā mēs paši sev neizveidojam grābekli, uz kura vēlāk uzkāpt?

Pie mums vēlēšanu rezultāti mēdz būt neparedzami un ļoti pārsteidzoši. Pieņemsim, ka Saeimā nonāk vairākums ļaužu, kas domā pavisam citādi. Koalīcija, kura sadomā, ka vajag tomēr grozīt Satversmi un koriģēt valodu skaitu valstī. Vai nesanāk, ka tad vairs nevaram viņus atturēt no šīs rīcības tieši tāpēc, ka paši esam noteikuši, ka referendumos šādus jautājumus nerisina?

Hei, beidzot esmu atradis laiku izveidot mp3 no 15. jūnija raidījuma “Monopola viesis” materiāla (ar atkārtojumu 20. jūnijā), kurā Latvijas Radio 1 žurnālists Kaspars Zlidnis intervēja Balto Trusi – tas ir, mani. Piedāvāju to arīdzan Jūsu uzmanībai.

Saīsinātā saite:

Vēl tikai piebildīšu, ka mp3 ir saglabātas arī tās dziesmas, kas skanēja ēterā raidījuma laikā. Piedevām, no iepriekš sagatavotajām laika trūkuma dēļ noskanēja tikai četras (jo diskusija izdevās intensīvāka, kā sākumā bija domāts), vēl bez tām būtu skanējis fragments no Mocarta “Rekviēma”, kā arī gabals no man daudzus gadus tuvā Šveices duetea “Yello”. Bet gan jau kādu citu reizi, hehe.

Ja ir kādi jautājumi par diskusijā apskatītajām tēmām, droši jautājiet tepat komentāros, ar prieku precizēšu un papildināšu informāciju, ja kādam tas būs nepieciešams.

[audio:http://www.whiterabbit.lv/wp-content/audio/15-06-2010.mp3]

P.S. raidījumu var noklausīties arī “videoversijā” iekš Vimeo vai Radio mājaslapā

…jeb Ar ko blogeri ir līdzīgi seksuāli aktīviem briežiem

Pirms kāda brītiņa jau pieminētajā LU SZF diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai (kas, kā zināms, vienmēr ved auzās, jo pareizo atbilžu tādos jautājumos nav un nebūs, ir tikai viedokļi). Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.

Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.

Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.

Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.

Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” (1988) min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe.

Īsumā viss.

Nē, nē, tā nebūs 2. daļa stāstam par Kunigundi – vien atmiņas, ko izraisījušas kādu draudziņu klasiskās teorētiskās diskusijas par to, vai palēciens krītošā liftā var izglābt cilvēku no nosišanās. Par šo nezinu, taču krītošā liftā es tiešām esmu bijis… Kopā ar vairākiem lieciniekiem, tā ka nekādu izdomājumu.

Notika tas laikā, kad vēl mācījos vidusskolā, tā ap 1997. gadu vai agrāk. Katrā ziņā, tas bija laiks, kad pat mobilie telefoni vēl bija salīdzinošs retums, kam šajā stāstā arī ir sava nozīme. Gadījās pāris brīvas stundiņas; nelielā klasesbiedru bariņā aizdevāmies ciemos pie kāda no tiem A. Deglava ielas mājās. Kā jau kārtīgi vidusskolnieki, iedzērām bezalkoholisko alu, uzpīpējām beznikotīna cigaretes un parunājām par tēmām, kas nebija saistītas ar seksu, hehe. Kad pienāca laiks doties atpakaļ uz skolu, bijām gana noguruši, lai neskrietu no septītā stāva lejup pa trepēm, bet izmantotu liftu. Un te nu tas sākās…

Raudzīt plašāk…