Atcerējos labu dialogu, kas telefoniski nesen norisinājās starp mani un kādu vīru, kas tautā pazīstams ar iesauku Ābols (savējie sapratīs). Zvana biedrs, aicina iedzert pa alum. No pieredzes saku, bez četriem-pieciem tur cauri netikt, un es…
Ābols: – Esi Vecrīgā? Varētu iedzert vienu alu!
Džerijs: – Nē, es nepiedalos.
Ābols: – Un es balsošu par Nacionālo apvienību.
Džerijs: – …ē?
Ābols: – Nu re, kā mēs viens otru apbēdinām! (smejas)
Labi rūkts, Ābol.
No rīta, busiņā uz darbu braucot, neviļus nācās noklausīties kādas garas telefonsarunas pusi blakus sēdošās meitenes izpildījumā – droši varu teikt, ka vēl brangu tiesu dienas, to atceroties, pasmaidīšu. Kādā brīdī meitene ņēmās sarunas biedram stāstīt par apakšveļas veikalā pieredzēto, runājot par interesantām apdrukām:
– (…) un tur bija vēl viena tāda interesanta bilde, nu, es negribu tagad skaļi to teikt…. mmmm…. (pēc krietnas minstināšanās) ēēē, nu tas, ko mēs lietojam, bet tikai uzzīmēts ar actiņām, un tie maziņie skrien virsū…
Slepenības liegais plīvurs, he.
Kādu prāvu laiciņu manā īpašumā iraid Sony Ericsson telefoniņš, kuru dēvē par G900. Un rau, viņam ir ribās funkcija, kas līdz uz skārienjūtīgā ekrāna atpazīt ar kociņu uzšvīkātu rokrakstu. Taču rakstītājam ir jāievēro noteikti algoritmi, pēc kuriem burtus veidot. Tā kā šo funkciju nereti lietoju, esmu pasācis ievērot noteiktas likumsakarības – patiesību sakot, mans rokraksts laikam pat ir ļoti līdzīgs SE izgudrotāju uzskatiem par universālo rokrakstu – un tomēr daži burti ir citādi velkami. Tamdēļ manu, kā lēnītēm mainās mans ikdienas raksta veidošanas stils – daži burti top pielāgoti atbilstoši šai telefona diktētajai nepieciešamībai…
P.S. fuck, es vairs neprotu izteikties vienkārši.
– Viņi meklēs pirātu.
– Šis jau pats izskatās pēc pirāta, – atbildēju.
Patiesi, pie galda sēdošais vīrs izskatījās pēc īsta pirāta. Plati pleci, plaukstas kā lāpstas, kupla, sirma bārda, apsējs pāri acij, viena auss pārvērsta par ādas lēveru un sakaltušu asiņu kamolu. Vīra dzirdi gan tas nebija sabojājis – pat uz pusbalsī teikto piezīmi viņš tūdaļ reaģēja, pielēca kājās un draudīgi nāca man klāt. Neviļus pakāpos atpakaļ, atsitos ar muguru pret sienu un apjuku, vīrs to izmantoja un saķēra ar plaukstām mani aiz rīkles.
Kampdams pēc gaisa, kritu pie zemes un vienlaikus ar visu spēku rāvienā notriecu uzbrucēju gar zemi, taču viņa tvēriens neatslāba – vīrs uzkrita man virsū un turpināja žņaugt, tikai nu jau lamājās un gānīja arī mani, norādīdams arī uz mūsu vecumu atšķirību un manu nekaunīgo izrunāšanos.
Vienā cīņas mirklī man saplīsa krekls. Vīrs tūdaļ ievēroja, ka man biksēs ir poga ar sirpja un āmura simbolu. Tas, liekas, noveda viņu ārprāta stāvoklī, saņēmu vēl negantākas lamas un manāmi radīju vīrā vēlēšanos mani nogalināt īpaši zvērīgi. Bet ar to stāsts nosacīti beidzas. Kāpēc es to vispār tiku sācis? Redziet, to es redzēju vakar sapnī, pirms mani pamodināja mātes telefona zvans ar tekstu, ka es esot aizgulējies un laiks doties uz darbu.
Izrādās, ne visiem tas ir saprotams tāpat vien, tāpēc papildinu – realitātē man bikšu pogas ar sirpi un āmuru nav, tikai sapnī nez kāpēc bija, ar tikpat neeksistējošu pamatojumu manā dzīvē, kā itin visas šī sapņa detaļas…
