Pēdējā laikā daudz peripētiju manāms par marihuānas legalizēšanas ideju. Vieni bļauj, ka tā atrisinās visu, otri mauj pretī – ka tā to pašu visu tikai sarežģīs. Man gan vairāk liekas, ka vislielākās problēmas cilvēkiem rodas tur, kur viņi tās mēģina risināt uzreiz tā globāli, nesadalot loģiskajās sastāvdaļās un nerisinot katru no tām atsevišķi.
Kas attiecas uz pašu kaņepītes lietu – es stipri drīzāk esmu par tās legalizāciju, nekā pret. Še gribas vēlreiz atgādināt, ka tā pieradumu izraisa ļoti lēni un tikai psiholoģisku. To atceroties, manuprāt, ir jābūt pietiekami stulbam, lai “uzsēstos” uz zālītes tik nopietnā līmenī, ka tas sāk reāli traucēt ikdienas dzīvi. Bet stulbus cilvēkus man nav sevišķi žēl. Taču man ir žēl tos gana prātīgos, kuri, pa kādai reizei alternatīvu prieciņu meklēdami, ir spiesti kontaktēties ar apšaubāmas izcelsmes dīleriem, kas tiem pārdod sazin kādu preci ar sazin kādām piedevām, gan psiholoģiski, gan pat fiziski tos jau pieradinot pie “nākamās pakāpes”. Legalizācija šo posmu varētu veiksmīgi izslēgt.
Baudai piemīt kāda svarīga priekšrocība: atšķirībā no laimes, tā eksistē – tā Frederiks Beigbeders. Neapgalvošu, ka tas ir manai sirdij tuvākais rakstnieks, taču viens no favorītiem noteikti. Tomēr parasti gan šis spalvas darbonis ļaudīm tīk sava skandalozā, šokējošā vēstīšanas stila labad, taču man vairāk pie sirds gājusi viņa spēja brīžiem visai trāpīgi un lakoniski noformulēt noteiktas domas. Lielākoties tā ir mūsdienu saspringtā laika radīto vientuļo romantiķu filozofija. Savukārt, autora slavu daudz vairāk radījušais literārsnobisms un modernisma paraugi mani drīzāk kaitina. Taču labāk tomēr tā, nekā bezzobainais koeljuisms.