Atmiņu valdzināts, rakstu šo – daži pavasara gaidu laika pasākumi saslēgušies nesaraujamā ķēdē ar pagātni, kad tā vēl bija skaista, he. Konkrēti ar to domājot tā saucamo grāmatu un kultūrpreču māju “NicePlace Mansards”, kurā ļaudis pasākuši organizēt tādus sevišķus notikumus, kuri man atgādina senākus gadus pasaku mājā “Undīne” un ne tikai.

Vispirms bija Zemes stunda 19. martā, kurā brīvās skatuves režīmā sveču gaismā starp grāmatām uzstājās dažādi jaunie mūziķi, spēlējot un dziedot, – un tas nu bija izteikti “Undīnes” garā. Un nedēļu vēlāk – “Pink Floyd” vakars, kurā skatījāmies slaveno kinogabalu “Live at Pompeii” (jā, to pašu, kurā dziedāja viens no diviem sunīšiem, kas jelkad dziedājuši šim kolektīvam) un pēc tam klausījāmies grupas plates no Klāsa Vāveres un Henrika Eliasa Zēgnera krājumiem. Tas sasaucas gan ar to pašu “Undīni”, gan tajā pavadīto laika periodu vispār (piemēram, pēc viena pasākuma pasaku mājā jau nākamajā dienā “Annas 2” namā skatoties “Zabriskie Point”, un tādā garā).

Bet varbūt tā ir tikai nostaļģija.

Nē, šis nebūs stāsts par to, ka grasos iesaistīties valsts bruņotajos spēkos – tā lapaspuse, cerams, manā dzīvē ir uz visiem laikiem pāršķirta (lai gan, ko var šajā nemierīgajā laikā zināt, tfu-tfu-tfu). Šis būs stāsts, drīzāk pat tāda īsa replika par to, kā vēl vasaras sākumā ar kādreiz jau minēto projektu “FUSION kin” (kurš ir mans producenta garabērns) metāmies jaunā dejas eksperimentā, atbalstot nu jau diezgan plaši pazīstamo mākslinieku Artūru Bērziņu viņa personālizstādes atklāšanā.

Zem vienojošā nosaukuma “Tautiskais postromantisms” Artūrs demonstrēja darbu sēriju, kurā fotogleznu veidā bija vietējās slavenības integrējis latviešu un indiešu mitoloģiskajās tradīcijās. Mēs mēģinājām turēt līdzi, un tā tapa šī deja. Mūzikas autors, starp citu, arī ir pats izstādes vaininieks.

Bildīšu bildētāji te šoreiz ir divi – jo arī pašam pa reizei gribas nokļūt kadrā; par video viss vai gandrīz viss rakstīts tā ievadā.

…jeb Zupski Rubin‘s unreleased track, tā teikt. Ierakstīts Jūrmalā jam-session ietvaros, liekas, tā ap 1998. gadu. Teksts mans, mūzika visu klātesošo – un gabals bija domāts kā daļa mūzikas topošajai filmai ar tādu pašu nosaukumu (kura gan, jāatzīst, visbeidzot tomēr nemaz netapa). Kopumā piedalījās alkohols un seši patērētāji:

1. Fritjoffs Peppe (soloģitāra, bekvokāls)
2. Alfons Cirvelis aka Šmidzis K. Vāverts (vokāls, kaut ko laikam grabināja vai spēlēja arī1)
3. Juris “Muris” Rozenbergs (bungas)
4. Džerijs “Garausis” Šterns aka Nierakmens Blues (teksts, tamburīns, bekvokāls)
5. Vilnis Tukums (vēl kaut kāda ģitāra un mežonīgi starpsaucieni)
6. vēl kāds cilvēks, kuru neviens no pārējiem pieciem vairs nespēj pareizi atcerēties (viss pārējais, kas dzirdams)

[audio:http://whiterabbit.lv/wp-content/uploads/lacis.mp3]

_________
1 Sākotnēji apgalvoju, ka basģitāru, Šmidzis neganti strīdējās pretī – tagad prātoju, vai tik nebij’ ritma ģitāra, taču tas vēl ar Šmidzi nav saskaņots. Vai Jūs atceraties, ko darījāt katrā ballītē pirms 14 gadiem?