Gluži neviļus manā ikdienā pēdējā laikā arvien vairāk iezogas dažādi tējas tusiņi; te būs neliela reportāža par vēl vienu tādu. Šoreiz tā bija grāmatu veikaliņa “Robert’s Books” rīkotā tērpu un tēlu ballīte, saucot to par Trakā Cepurnieka tējas balli (kas ir tēls no Kerola “Alises Brīnumzemē”, – un tas tūdaļ paskaidro, kāpēc uzskatīju pasākuma apmeklēšanu teju par savu pienākumu).

Līdz beigām ballē nepaliku, tā turpinājās līdz pat krietnai tumsai, taču arī pietiekami īsā laikā satiku tur un novēroju visai interesantus ļautiņus, visus droši vien ne mazāk trakus kā tās nosaukumā minēto personāžu. Protams, pozitīvā nozīmē – šo jūtos spiests piebilst, jo kaut kur nesen lasīju, ka Kerols sava varoņa vārdu, iespējams, aizguvis no visai skarbas realitātes. Deviņpadsmitajā gadsimtā cepuru meistari savā darbā pielietojuši dzīvsudrabu, lai nolīdzinātu kažokādas uz cepuru malām. Un šī viela diemžēl izraisījusi to nēsātājiem krietnus smadzeņu bojājumus…

Grāmatveikaliņa balle tomēr uzskatāmi pierādīja – lai cilvēks varētu visādi ērmoties un ālēties, nav nekas fiziski tajā jābojā, pietiek ar garšīgu tēju, labu garastāvokli un pozitīvu kompāniju.

Izrādās, biju pat piemirsis arī Jūs iepazīstināt ar kādu interesantu fotolērumu, kas tapis tā ap jūlija otro pusi. Tā ir reportāža no kāda jau par tradīciju kļuvuša noteikta ļaužu bariņa un tiem visdažādākajos veidos sevišķi pietuvinātu personu pasākuma Jūrmalas pusē, spēlējot galda spēli “Rummy”. Pieredze rāda, ka mēs varam darīt TO stundām un pat dienām!

Pati spēle, kā man vienmēr ir šķitis, var tikt raksturota kā kaut kas pa vidu starp domino un pokeri. Katrā ziņā, tā ātri aizrauj un nekad vairs nelaiž vaļā. Runājot par šī stāstījuma virsrakstu – Lapsiks, redz, bija iesauka kādai kundzei, kura šo spēli kādreiz pirmā ievazāja to vidū, kas attiecīgos čempionātus pie sevis organizē (pats Lapsiks gan tos diemžēl vēro jau vairs tikai no mākoņa maliņas).

* precīzāk gan būtu spēli dēvēt par “Rummicub”, jo “Rummy” oriģinālā to spēlē ar kārtīm, nevis kauliņiem – bet ko darīt, ja uz kastes bija rakstīts šādi, hehe?

…jeb Zupski Rubin‘s unreleased track, tā teikt. Ierakstīts Jūrmalā jam-session ietvaros, liekas, tā ap 1998. gadu. Teksts mans, mūzika visu klātesošo – un gabals bija domāts kā daļa mūzikas topošajai filmai ar tādu pašu nosaukumu (kura gan, jāatzīst, visbeidzot tomēr nemaz netapa). Kopumā piedalījās alkohols un seši patērētāji:

1. Fritjoffs Peppe (soloģitāra, bekvokāls)
2. Alfons Cirvelis aka Šmidzis K. Vāverts (vokāls, kaut ko laikam grabināja vai spēlēja arī1)
3. Juris “Muris” Rozenbergs (bungas)
4. Džerijs “Garausis” Šterns aka Nierakmens Blues (teksts, tamburīns, bekvokāls)
5. Vilnis Tukums (vēl kaut kāda ģitāra un mežonīgi starpsaucieni)
6. vēl kāds cilvēks, kuru neviens no pārējiem pieciem vairs nespēj pareizi atcerēties (viss pārējais, kas dzirdams)

[audio:http://whiterabbit.lv/wp-content/uploads/lacis.mp3]

_________
1 Sākotnēji apgalvoju, ka basģitāru, Šmidzis neganti strīdējās pretī – tagad prātoju, vai tik nebij’ ritma ģitāra, taču tas vēl ar Šmidzi nav saskaņots. Vai Jūs atceraties, ko darījāt katrā ballītē pirms 14 gadiem?

Atceraties anekdoti par vīru, kurš čībās izgāja no mājas ar miskasti rokās un pazuda uz vairākām dienām, ietusējot ar pudeles brāļiem? Man vakar izgāja diezgan līdzīgi, gan pavisam citu iemeslu dēļ – “uz kādu stundiņu” plānā apģērbā no mājas izejot, lai aizbrauktu pakaļ virtuves skapīšiem un “kaķu lietām”, ko kāds labs cilvēks bija gatavs tāpat vien atdot dzīvnieku atbalsta fonda vajadzībām. Raudzīt plašāk…