Izdocirslis’12

Kamēr valsts, kā rādās, pārsvarā jūsmojusi par mākslīgiem falliem, licenzētiem telpaugiem un kvalitatīvu Eirovīziju, kā sevišķu pagodinājumu kopējās pagātnes vārdā uztvēru iespēju pāris dienas aizvadīt sviestroka grandu ZUPSKI RUBIN sabiedrībā.

Uzprišinātā sastāvā muzikālais kolektīvs bija ieradies Rīgā, lai prezentētu tā vienlīdz filozofiskajai un faktiskajai vēsturei veltītu grāmatu, kā arī nule izdoto grupas pastāvēšanas 18 gadu jubilejas albumu, iezīmējot tās daiļrades rebrendingu un radošā sastāva pārcelšanu uz šlāgenrola sliedēm. Ja tomēr pat nenojaušat, kas tas viss īsti ir – daļēju apjausmu var gūt, saliekot kopā iespaidus no “Kultūras Dienas” anotācijas šai grāmatai un šajā blogā kādreiz jau pārpublicētā Viļa Lācīša stāsta par grupas piedzīvojumiem ārvalstīs.

Sevišķā sajūsmā par izdoto grāmatu esmu vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi tajā aprakstītie elementi ir man labi zināmi ne vien no autoru apraksta, bet arī paša nepastarpinātas pieredzes tais senajos gados, kad ar Zupski kopā ne viens vien pods ir gāzts. Bet nu pie tagadnes.

Reversi psihodēliskais piedzīvojums sākās vēlā trešdienas pēcpusdienā Doma laukumā. Saku “reversi”, jo tradicionāli jau visi psihodēliskie piedzīvojumi norisinās, sekojot baltiem trušiem, bet te bija otrādi vai vienkārši vēl trakāk: pats Baltais Trusis atrada, kam sekot. Par transcendentālajiem gidiem kļuva rakstošais viesstrādnieks Vilis Lācītis un vienkāršais Talsu zemnieks, alternatīvās skoliņas vadītājs Šmidzis K. Vāverts. Tas izvērtās par kolorītu fotosesiju pilsētas ielās – kuras gaitā secināju, ka mūziķu daudzgadu blandīšanās pa Eiropu un pasauli būtībā tiem neko nav devusi: dzimtajā valstī par viņiem kā toreiz, tā joprojām smejas policisti un bērni, bet citu sabiedrības grupu pārstāvji rauc degunu un skatās sāņus.

Tomēr dvēseles sāpēm censoņu plānos nebija vietas – un tās ātri vien tika aizskalotas ar Tērvetes alu un gaišām emocijām pilnu sarunu ar Uldi Rudaku un Imantu Daksi progresīvā radio NABA ēterā. Ceru, ka drīz būs pieejams arīdzan ieraksts, jo Lācīša k-gs pastāstīja ļoti daudz interesanta par apvienības mūziku, savukārt, Vāverta k-gs lasīja ēterā dzeju un caur šo procesu psiholoģiski atvērās pietiekami, lai dalītos ar klausītājiem gan Talsu alternatīvās skoliņas metodiskajā pieredzē, gan sava dēla Rasela Busuļa daiļradē, kurš gan nav tik slavens un pazīstams kā tēvs, tomēr arī pamazām iekaro savu kultūras adeptu uzmanības daļu.

Protams, vislielāko pozitīvo gandarījumu liktenis māksliniekiem bija pietaupījis uz nākamās dienas vakaru, kad izdevniecības “Upe” veikaliņā Vecrīgā tapa prezentēti augšminētie zupskistu jaunrades labumi. Spēlējot gan senas, gan nule sacerētas dziesmas (tai skaitā par grupas garīgo simbolu – mazo, bet sparīgo cirsli), grupai pievienojās tās kādreizējais dalībnieks – kontrtenors Dons Gustavo.

Dzeja un proza, dziesmas un vīns – un viss pārējais, kas tajā iederas. Protams, rakstot par to, tradicionāli nākas izšķirties starp operatīvo un dziļo – bet šodien nogurums pietiekams, lai tomēr plašāk vairs nerakstītu. Par laimi, varu iespaidus papildināt ar fotomateriālu; te nu tas ir. Par to, kur var tikt pie albuma, grāmatas un ne tikai, pastāstīšu nedaudz vēlāk.

2 Comments

  1. Pingback: Lācis Narkomāns » whiterabbit.LV

Leave a Reply

Your email address will not be published.