Suņu diena

Atceraties anekdoti par vīru, kurš čībās izgāja no mājas ar miskasti rokās un pazuda uz vairākām dienām, ietusējot ar pudeles brāļiem? Man vakar izgāja diezgan līdzīgi, gan pavisam citu iemeslu dēļ – “uz kādu stundiņu” plānā apģērbā no mājas izejot, lai aizbrauktu pakaļ virtuves skapīšiem un “kaķu lietām”, ko kāds labs cilvēks bija gatavs tāpat vien atdot dzīvnieku atbalsta fonda vajadzībām.

Rezultātā tiku ierauts piedzīvojumā uz visu dienu – reizē ļoti patīkamā un nepatīkamā. Patīkamā tāpēc, ka tajā bija daudz patiesu emociju, dabiska dzīves prieka. Nepatīkamā tāpēc, ka tam par sākotnējo iemeslu bija cilvēku ļaunums un aprobežotība.

Neliela priekšvēsture – kā zināms, pirms kāda laiciņa slavenā Juglas suņu patversme beidzot tika cauri tiesu lērumam un pārvācās uz jaunuzbūvēto, moderno suņu māju tā paša zemes gabala otrā pusē. Savukārt, vecās patversmes teritorija tika atstāta likteņa varā. Apmēram tai pat laikā daži cilvēki, kuru vidū bija arī Juglas patversmes kolektīva pārstāvji un nevienam nezināmais blogeris Džerijs, nodibināja dzīvnieku atbalsta fondu „Save our life”, kas nu jau veiksmīgi strādā ar dažādiem labdarības projektiem un sabiedrības izglītības programmām.

Kāpēc es to stāstu.. Nesen viena no fonda dibinātājām, kinoloģe Jūlija Bogomolova, kurai bija ļoti pie sirds pieķērusies arī vecā patversme (kurā viņa bija darbojusies no tās pirmsākumiem), nolēma – jāveido suņu pastaigu laukums un suņu saimnieku sociālā tusiņa vieta. Un kāpēc lai tam neizmantotu sen ierasto teritoriju? Arī es esmu cieši iesaistījies šajā projektā, kurš solās jau tuvākajā laikā kļūt ļoti interesants. Vairāk par to var palasīties fonda mājaslapā. Patreiz teritorijā ir tikai tukšas telpas – un pamatīgu apmēru sargsuns, kā arī reizēm brīvprātīgie, kas nāk pabarot suni un apraudzīt notiekošo vai ielaist kādu no iepriekš pieteiktiem apmeklētājiem, kas jau grib izmantot laukumu atraktīvai pastaigai ar suni.

Tad nu tā. Braucām ar Jūliju pakaļ apsolītajām mantām; ceļā mūs panāca telefoniska informācija par to, ka laukumā atradies nosalis suns, laikam pāri sētai iemests… Steidzāmies Juglas virzienā, lai noskaidrotu, kas notiek. Izrādījās, ka tas tā patiešām ir – bez sargsuņa priekšā atradām pavisam jaunu, ārkārtīgi mīļu takšu kucīti. Vienīgā iespēja, kā tā varēja būt iekļuvusi iekšā – ar “izpalīdzīgu” metienu pāri sētai. Jo sargs ir pietiekami vērīgs un draudīgs, lai kāds riskētu arī pats rāpties tai pāri. Domājams, arī pašu četrkājaino viešņu no soda par “ielaušanos” pasargāja visdrīzāk viņas dzimums.

Patiešām izbrīnīja tas, ka kucīte, kā jau teicu, bija ļoti draudzīga, turklāt acīmredzami labi kopta un kārtīgi barota. Mīļš ģimenes suns, vislabākais cilvēku draugs. Tāpēc ne mazākās skaidrības par to, kāpēc saimnieki tik pēkšņi no tās ir atteikušies, turklāt tik slepeni, tumsas aizsegā lavoties pie nestrādājošas patversmes… Augstāk minēto iemeslu dēļ es pat iedomājos, ka varbūt tā ir kāda sevišķa atriebība – teiksim, nozogot kādam mīļu suni un savā veidā garantējot tā palikšanu dzīvam, bet neatgriešanos. Taču vismaz pagaidām sludinājumu pārskatīšana nav neko devusi.

Turpmākais laiks pagāja, zvanoties draugiem un paziņām, – meklējot šunelim vismaz pagaidu mājas. Tuvāk dienas noslēgumam, kad visi bijām jau no visām pusēm aplēkāti un aplaizīti (ja kādreiz nebūtu kategoriski lēmis savā blogā smaiļikus nelietot, te es tādu noteikti ievietotu!), tādas tiešām tika piemeklētas, taču jau tuvākajās dienās noteikti jāatrod pastāvīgas. Varbūt Jūs zināt labus ļaudis, kuri gribētu suni? Taksītis ir tīras sugas, draudzīgs, pēc zobu stāvokļa Jūlija lēš, ka Šarlotes (tādu pagaidu vārdiņu tai iedevām) vecums ir ne vairāk kā 5-6 mēneši. Tādas kārtīgākas fotogrāfijas dabūšu vēlāk, šeit zem teksta pievienoju telefonbildi aptuvena priekšstata gūšanai.

Iedomājos, ka jāpastāsta, kā izvēlējāmies vārdu, jo tur gan var mazliet pasmaidīt. Kādā brīdī Jūlija pajautāja, kā varētu suni nosaukt. Nu, Džerij, saki – kādi vārdi tev patīk! Es tā domīgi nomurmināju, ka kādreiz meitu gribēju par Šarloti saukt (nē, tas bija sen un meitas man joprojām nav, hehe). Es taču negaidīju, ka Jūlija tūdaļ paņems reģistrācijas lapu un šo vārdu tiešām tajā ierakstīs. Nu re, tā tas notika (un atkal smaiļiks?).

Par notikumu tālāko gaidu noteikti informēšu.