Re, sabiju vakar minētā autora jauno stāstu priekšlasīšanas pasākumā tā sauktajā grāmatu un kultūrpreču mājā “NicePlace Mansards”, kur TO darīja gan viņš pats, gan pieaicinātais daiļlasītājs Raimonds Celms. Lācītis zināja arī teikt, ka drīzumis visi šitentie raksta gabali būšot dabūjami grāmatā ar nosaukumu “Sekss un vardarbība”, un tajos tik tiešām būšot daudz seksa un vardarbības.

Kā jau bildēs redzams, drusciņ autors arī pamuzicēja – talkā ņemot vēl kādu kolēģi no “Pupociklu Vasaras”, šoreiz gan neraksturīgā akustiskā variantā. Pasākuma noslēgumā vienojošā skaņdarbā tika aicināti iesaistīties arī citi klātesošie.

Laiku pa laikam patiesi pārmāc skumjas par to, ka tik interesantu dzīves daļu jaunības posmā dzīvo radību bioloģijas varā esam spiesti vienkārši nogulēt. Un ja vēl pasaules ritums nespiestu nomodā pavadīt tieši rītausmas stundas! Katram taču zināms, ka vislabākās lietas notiek vakaros un naktīs, hehe.

Protams, sabiedrības attīstība laika gaitā ir notikusi, pieskaņojoties bioloģiskajiem ritmiem. Bet kā būtu, ja būtu? Piemēram, ja cilvēki spētu veselu gadu dzīvot pilnā nomodā – ar noteikumu, ka pēc tam tieši tāpat uz veselu gadu ir jādodas pilnā “ziemas miegā”. Kā cilvēki veidotu savas dzīves, kādus dabiskus un nedabiskus, legālus un aizliegtus ceļus atrastu, lai pieskaņotu savus miega ciklus noteiktiem notikumiem?

Darba devējiem būtu rūpīgi jārēķina savu darbinieku miega cikli, lai nodrošinātu darbošanās nepārtrauktību, kā arī nule atmodušos darbinieku strauju apmācīšanu un informēšanu saistībā ar darba vidē notikušajām izmaiņām. Skolēniem un studentiem būtu acīmredzot jākonstruē neklātienes apmācību sistēma ar garām privātstundām, nē, privātnedēļām. Mūziķiem un māksliniekiem būtu jāatkārto viesizrādes vienās un tajās pašās pilsētās, lai sniegtu prieku un apmierinājumu plašākam fanu lokam. Kādas pašvaldības deputāts vienkārši sajuktu prātā, pamostoties pēc gada un konstatējot, ka plānoto gardo kumosiņu zemes teritorijās jau ir noprivatizējis viņa “godoviks” (droši vien tā viņus žargonā dēvētu).

Vesela zinātne būtu arī laulību dzīve. Saticīgākie pāri veidotos, ņemot vērā ne tikai personīgās simpātijas, bet arī sakritīgus miega ciklus. Klubos un bāros jaunieši viens otram jautātu ne tikai vārdu un vecumu, bet arī – “Cik tev šogad vēl atlicis?” vai “Kad tu pamodies?” -, un tad skaidrā cītīgi līmētu filmu un prātotu, kas un kā. Neuzticīgas sievas bērtu saviem vīriem ēdienā miegazāles vai stimulatorus, lai drīz nomodā satiktos arvien īsākos periodos. Vīri censtos pieskaņot sievu miegu hokeja čempionātu grafikam.

Nezinu tikai, pēc kāda principa tad vecmeitas varētu izvēlēties kaķēnus zooveikalā, jo dzīvnieciņiem varētu būt pavisam cita garuma miega cikli. Bet gan jau kāda metode tiktu atrasta.

…jeb Zupski Rubin‘s unreleased track, tā teikt. Ierakstīts Jūrmalā jam-session ietvaros, liekas, tā ap 1998. gadu. Teksts mans, mūzika visu klātesošo – un gabals bija domāts kā daļa mūzikas topošajai filmai ar tādu pašu nosaukumu (kura gan, jāatzīst, visbeidzot tomēr nemaz netapa). Kopumā piedalījās alkohols un seši patērētāji:

1. Fritjoffs Peppe (soloģitāra, bekvokāls)
2. Alfons Cirvelis aka Šmidzis K. Vāverts (vokāls, kaut ko laikam grabināja vai spēlēja arī1)
3. Juris “Muris” Rozenbergs (bungas)
4. Džerijs “Garausis” Šterns aka Nierakmens Blues (teksts, tamburīns, bekvokāls)
5. Vilnis Tukums (vēl kaut kāda ģitāra un mežonīgi starpsaucieni)
6. vēl kāds cilvēks, kuru neviens no pārējiem pieciem vairs nespēj pareizi atcerēties (viss pārējais, kas dzirdams)

[audio:http://whiterabbit.lv/wp-content/uploads/lacis.mp3]

_________
1 Sākotnēji apgalvoju, ka basģitāru, Šmidzis neganti strīdējās pretī – tagad prātoju, vai tik nebij’ ritma ģitāra, taču tas vēl ar Šmidzi nav saskaņots. Vai Jūs atceraties, ko darījāt katrā ballītē pirms 14 gadiem?

Kamēr valsts, kā rādās, pārsvarā jūsmojusi par mākslīgiem falliem, licenzētiem telpaugiem un kvalitatīvu Eirovīziju, kā sevišķu pagodinājumu kopējās pagātnes vārdā uztvēru iespēju pāris dienas aizvadīt sviestroka grandu ZUPSKI RUBIN sabiedrībā. Raudzīt plašāk…