Laiku pa laikam patiesi pārmāc skumjas par to, ka tik interesantu dzīves daļu jaunības posmā dzīvo radību bioloģijas varā esam spiesti vienkārši nogulēt. Un ja vēl pasaules ritums nespiestu nomodā pavadīt tieši rītausmas stundas! Katram taču zināms, ka vislabākās lietas notiek vakaros un naktīs, hehe.

Protams, sabiedrības attīstība laika gaitā ir notikusi, pieskaņojoties bioloģiskajiem ritmiem. Bet kā būtu, ja būtu? Piemēram, ja cilvēki spētu veselu gadu dzīvot pilnā nomodā – ar noteikumu, ka pēc tam tieši tāpat uz veselu gadu ir jādodas pilnā “ziemas miegā”. Kā cilvēki veidotu savas dzīves, kādus dabiskus un nedabiskus, legālus un aizliegtus ceļus atrastu, lai pieskaņotu savus miega ciklus noteiktiem notikumiem?

Darba devējiem būtu rūpīgi jārēķina savu darbinieku miega cikli, lai nodrošinātu darbošanās nepārtrauktību, kā arī nule atmodušos darbinieku strauju apmācīšanu un informēšanu saistībā ar darba vidē notikušajām izmaiņām. Skolēniem un studentiem būtu acīmredzot jākonstruē neklātienes apmācību sistēma ar garām privātstundām, nē, privātnedēļām. Mūziķiem un māksliniekiem būtu jāatkārto viesizrādes vienās un tajās pašās pilsētās, lai sniegtu prieku un apmierinājumu plašākam fanu lokam. Kādas pašvaldības deputāts vienkārši sajuktu prātā, pamostoties pēc gada un konstatējot, ka plānoto gardo kumosiņu zemes teritorijās jau ir noprivatizējis viņa “godoviks” (droši vien tā viņus žargonā dēvētu).

Vesela zinātne būtu arī laulību dzīve. Saticīgākie pāri veidotos, ņemot vērā ne tikai personīgās simpātijas, bet arī sakritīgus miega ciklus. Klubos un bāros jaunieši viens otram jautātu ne tikai vārdu un vecumu, bet arī – “Cik tev šogad vēl atlicis?” vai “Kad tu pamodies?” -, un tad skaidrā cītīgi līmētu filmu un prātotu, kas un kā. Neuzticīgas sievas bērtu saviem vīriem ēdienā miegazāles vai stimulatorus, lai drīz nomodā satiktos arvien īsākos periodos. Vīri censtos pieskaņot sievu miegu hokeja čempionātu grafikam.

Nezinu tikai, pēc kāda principa tad vecmeitas varētu izvēlēties kaķēnus zooveikalā, jo dzīvnieciņiem varētu būt pavisam cita garuma miega cikli. Bet gan jau kāda metode tiktu atrasta.

Te “tetovētā pelnrušķīte” Kristīne Teilāne aplūko gleznu, kurā pati ir redzama kādā mākslinieka Artura Bērziņa fantāzijā. Gleznas oriģināls kopā ar citiem līdzīgiem vēl vairākas nedēļas būs apskatāms izstāžu zālē “Happy Art Museum”, kas atrodas “Galerijas Rīga” 5. stāvā. Lūk, neliels apraksts par pasākumu:
http://www.draugiem.lv/ev/18411345/

Šis raksts pilnīgi noteikti satur diskriminācijas un ciniska humora pazīmes – un par to nu esat brīdināts, he.

Vakar pamatīgā ļaužu pulkā svinējām kādu vārda dienu – un starp daudzajām jautrajām virtuves sarunām, kā jau tagad pieņemts, paspējām krietni apsmiet arī dažādu jauno kustību un sociālo mediju tēmu. Re, te būs viena no procesā dzimušajām shēmām.

Spēle “GeoBomzings”

Apstākļi: tusiņš. Virs daudzdzīvokļu mājas pagalma no loga virzienā uz leju tiek izvietota noteikta diametra caurule, kuras ārējais gals ir kustināms attiecībā pret daļēji fiksētu iekšējo. Pa cauruli, to vienlaikus kustinot, dažādos laika posmos tiek slidinātas tukšās pudeles, kas attiecīgi novietojas dažādos pagalma stūros. Tiklīdz tas ir noticis, katras pudeles novietojuma dati tiek publicēti Twitter un Facebook.

Tai pat laikā mikrorajonu bibliotēkās un citos bezmaksas interneta pieejas vietās uzturas personas bez noteiktas dzīvesvietas un iztikas līdzekļiem, kas šo informāciju lasa un dodas uzmeklēt pudeles, lai tās nodotu stikla taras pieņemšanas punktos un saņemtu materiālu atlīdzību.

Protams, lai piekļūtu datiem, notiek sīva konkurence par vietu pie bibliotēku datoriem, kas no valsts statistiķiem tiek iztulkots kā zinību kāre. Tiek secināts, ka vienkāršo iedzīvotāju vidū pieaugusi interese par zināšanām, atnāk izglītības ministrs Roberts Ķīlis un visus nopelnus pieraksta sev.

Fin.