Šis raksts pilnīgi noteikti satur diskriminācijas un ciniska humora pazīmes – un par to nu esat brīdināts, he.

Vakar pamatīgā ļaužu pulkā svinējām kādu vārda dienu – un starp daudzajām jautrajām virtuves sarunām, kā jau tagad pieņemts, paspējām krietni apsmiet arī dažādu jauno kustību un sociālo mediju tēmu. Re, te būs viena no procesā dzimušajām shēmām.

Spēle “GeoBomzings”

Apstākļi: tusiņš. Virs daudzdzīvokļu mājas pagalma no loga virzienā uz leju tiek izvietota noteikta diametra caurule, kuras ārējais gals ir kustināms attiecībā pret daļēji fiksētu iekšējo. Pa cauruli, to vienlaikus kustinot, dažādos laika posmos tiek slidinātas tukšās pudeles, kas attiecīgi novietojas dažādos pagalma stūros. Tiklīdz tas ir noticis, katras pudeles novietojuma dati tiek publicēti Twitter un Facebook.

Tai pat laikā mikrorajonu bibliotēkās un citos bezmaksas interneta pieejas vietās uzturas personas bez noteiktas dzīvesvietas un iztikas līdzekļiem, kas šo informāciju lasa un dodas uzmeklēt pudeles, lai tās nodotu stikla taras pieņemšanas punktos un saņemtu materiālu atlīdzību.

Protams, lai piekļūtu datiem, notiek sīva konkurence par vietu pie bibliotēku datoriem, kas no valsts statistiķiem tiek iztulkots kā zinību kāre. Tiek secināts, ka vienkāršo iedzīvotāju vidū pieaugusi interese par zināšanām, atnāk izglītības ministrs Roberts Ķīlis un visus nopelnus pieraksta sev.

Fin.

Internets. Sociālie mediji. Valsts? Jā, jaunās komunikāciju tehnoloģijas pēc reklāmas un mārketinga pasaules iekarošanas ar nokavēšanos ienākušas arī valsts institūciju ikdienā. Taču Latvijā tās šajā kontekstā ir pavisam jauna parādība – pagaidām lielākoties pastāvot nozares entuziastu organizētu iniciatīvu veidā. Taču, traktējot valsts pārvaldi kā pakalpojumu sniedzēju, bet iedzīvotājus kā šo pakalpojumu patērētājus, tieši sociālie mediji varētu dot  būtisku ieguldījumu komunikācijas un informācijas aprites uzlabošanā starp pārvaldes institūcijām un iedzīvotājiem, tādējādi mazinot plaisu starp varu un tautu. Raudzīt plašāk…

Pēdējā laikā nereti dzird runājam par to, ka uzņēmumiem nemaz nav vajadzīgas sociālo mediju stratēģijas, jo šo mediju nozīme ir pārspīlēta un kalpo tikai tiem, kas pelna naudu ar šo stratēģiju izstrādi. Citi, savukārt, ar putām uz lūpām strīdas pretī un apgalvo, ka bez šīs jaunā tipa komunikācijas jebkura uzņēmējdarbība ir lemta neveiksmei. Bet patiesība, kā jau tas parasti mēdz gadīties, ir kaut kur pa vidu. Raudzīt plašāk…

…jeb Ar ko blogeri ir līdzīgi seksuāli aktīviem briežiem

Pirms kāda brītiņa jau pieminētajā LU SZF diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai (kas, kā zināms, vienmēr ved auzās, jo pareizo atbilžu tādos jautājumos nav un nebūs, ir tikai viedokļi). Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.

Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.

Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.

Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.

Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” (1988) min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe.

Īsumā viss.