Runā, ka šonedēļ Saeimas kārtējās plenārsēdes darba kārtībā no jauna atgriezīsies „Saeimas atvēršanas” iniciatīva, ko tautas kalpiem piespēlējis nesen izveidotais portāls „Mana balss”. Viņreiz (mēneša sākumā) tā pati ideja tika noraidīta pamatā ar „Saskaņas Centra” balsīm, piedaloties dažiem parlablatviešiem, bet pārējiem kopā ar ZZS izliekoties par beigtu zivi (izmantojot man mazsaprotamo Saeimas balsojuma formu „atturēties”). Raudzīt plašāk…

Internets. Sociālie mediji. Valsts? Jā, jaunās komunikāciju tehnoloģijas pēc reklāmas un mārketinga pasaules iekarošanas ar nokavēšanos ienākušas arī valsts institūciju ikdienā. Taču Latvijā tās šajā kontekstā ir pavisam jauna parādība – pagaidām lielākoties pastāvot nozares entuziastu organizētu iniciatīvu veidā. Taču, traktējot valsts pārvaldi kā pakalpojumu sniedzēju, bet iedzīvotājus kā šo pakalpojumu patērētājus, tieši sociālie mediji varētu dot  būtisku ieguldījumu komunikācijas un informācijas aprites uzlabošanā starp pārvaldes institūcijām un iedzīvotājiem, tādējādi mazinot plaisu starp varu un tautu. Raudzīt plašāk…

Intereses pēc sarindoju visu šoruden kandidējošo deputātu vārdus vienotā sarakstā – bez partejiskās piederības, un papētīju, par kuriem tad es būtu vispār gatavs individuāli balsot. Kopaina padevās diezgan mulsinoša.

Tā nu reiz mums ir sistēma – ja Tu balso par kādu sev tīkamu politpersonu, Tu balso par visu viņa pārstāvēto partiju, pat ja pārējie sarakstā Tev liekas gana derdzīgi. Tāpēc vēl biežāk rodas situācija, ka nenobalsojam par tādu sarakstu vispār. Nezinu gan īsti, kā to risināt – tas varētu izrādīties sarežģīti un nepieņemami latvju vēlētājiem, kuri jau tā ir gana kūtri un uz vēlēšanām nemaz tik kuplā skaitā neskrien.

Tak ne par to stāsts. Rau, ko gribēju vēstīt – šajās vēlēšanās no 13 sarakstiem uz Saeimu raujas 1239 deputātu kandidāti. Gribēju paskatīties, vai no tiem var sastādīt vismaz man vienam ideālu valdību 100 deputātu apmērā. Izrādījās, ka nevar vis. Protams, analīze nav pilnīga, jo kaudžu kaudzēm sarakstos ir arī tādu ļautiņu, par kuriem es vispār pirmoreiz dzirdu un tātad nedrīkstu a priori pieņemt, ka viņi ir maitas (vai zelta gabaliņi, vienalga) – taču šoreiz es atlasīju tikai tos, par kuriem balsotu nešaubīgi kaut vai tūlīt pat. Kopā sanāca teju uz roku pirkstiem saskaitāmi, varbūt vēl kādu no kājām talkā paņemot. Diezgan nožēlojami, jāsaka… Pamēģiniet paši ko līdzīgu paskaitīt, padomāt, kas īsti ir tie cilvēki, kas grib vadīt valsti, un cik tajos ir kvalitātes, cik tukšas skaņas.

Es vēl padomāšu, vai precizēti rakstīt blogā, kas ir šie cilvēki, par kuriem es balsotu. Un galvenais, kāpēc.