Intereses pēc sarindoju visu šoruden kandidējošo deputātu vārdus vienotā sarakstā – bez partejiskās piederības, un papētīju, par kuriem tad es būtu vispār gatavs individuāli balsot. Kopaina padevās diezgan mulsinoša.
Tā nu reiz mums ir sistēma – ja Tu balso par kādu sev tīkamu politpersonu, Tu balso par visu viņa pārstāvēto partiju, pat ja pārējie sarakstā Tev liekas gana derdzīgi. Tāpēc vēl biežāk rodas situācija, ka nenobalsojam par tādu sarakstu vispār. Nezinu gan īsti, kā to risināt – tas varētu izrādīties sarežģīti un nepieņemami latvju vēlētājiem, kuri jau tā ir gana kūtri un uz vēlēšanām nemaz tik kuplā skaitā neskrien.
Tak ne par to stāsts. Rau, ko gribēju vēstīt – šajās vēlēšanās no 13 sarakstiem uz Saeimu raujas 1239 deputātu kandidāti. Gribēju paskatīties, vai no tiem var sastādīt vismaz man vienam ideālu valdību 100 deputātu apmērā. Izrādījās, ka nevar vis. Protams, analīze nav pilnīga, jo kaudžu kaudzēm sarakstos ir arī tādu ļautiņu, par kuriem es vispār pirmoreiz dzirdu un tātad nedrīkstu a priori pieņemt, ka viņi ir maitas (vai zelta gabaliņi, vienalga) – taču šoreiz es atlasīju tikai tos, par kuriem balsotu nešaubīgi kaut vai tūlīt pat. Kopā sanāca teju uz roku pirkstiem saskaitāmi, varbūt vēl kādu no kājām talkā paņemot. Diezgan nožēlojami, jāsaka… Pamēģiniet paši ko līdzīgu paskaitīt, padomāt, kas īsti ir tie cilvēki, kas grib vadīt valsti, un cik tajos ir kvalitātes, cik tukšas skaņas.
Es vēl padomāšu, vai precizēti rakstīt blogā, kas ir šie cilvēki, par kuriem es balsotu. Un galvenais, kāpēc.
Vēlēšanu periodā dzirdam dažādus solījumus, citu par citu fantastiskākus – bet liela daļa aizmirst, ka šīs ir pašvaldību vēlēšanas, kurās uzsvars un nākamais darbs tomēr vairāk saistās ar saimnieciskām lietām, nevis politiku. Ievēlētajiem būs nevis jābraukā pa ārzemju banketiem un “jāpārstāv valsts”, bet jārūpējas par laicīgu lampiņu ieskrūvēšanu pilsētas laternās un ūdensvadu kārtību… Skaļie saukļi un populistiskās diskusijas liecina, ka paši kandidāti to kaut kā ir piemirsuši.
