“Es, Kaspars Upacieris, kā privātpersona vēlos publiski izteikt savu nožēlu un protestu pret nodibinājuma „Dzīvnieku draugu fonds” rīkoto akciju „pret cietsirdīgu lauksaimniecības dzīvnieku kaušanas metožu ieviešanu Latvijā, kā arī prettiesisku un nedemokrātisku likumdošanas procesu“. Man ir neērti par manu kolēģu un amata brāļu bērnišķīgi emocionālo liekulību. Vai pēc šīs akcijas viņi savas ādas kurpes nomainīs uz dermatīna čībām? Vai savus mājdzīvniekus – kaķus un suņus – baros ar veģetāru barību, neindēs dzīvnieku parazītus un restorānos neēdīs sulīgu steiku? Vai kāds no viņiem vispār ir kādreiz bijis latviešu cūku bērēs vai redzējis, kā nogalina lopus kautuvēs līdz šim?”

Es, Džerijs Šterns, izsaku nožēlu par Kaspara Upaciera aprobežotību. Vēl šodien vairāki gaļas produkcijas ražotāji tāpat intervijās atzina, ka viņiem šis jaunais likums peļņu nebūt neuzlabos; tas ir tikai tiešām sasteigts likumprojekts, kas tiek teju slepus pieņemts, acīmredzot, dažu īpaši ieinteresēto labā… Savukārt, ja Ufo nesaprot, ar ko atšķiras apdullināta dzīvnieka ātra nogalināšana no asiņu lēnas notecināšanas, pie pilnas samaņas pārgriežot tam rīkli, atliek attiecīgo personu tikai nožēlot vai aicināt pamēģināt uz savas ādas…

Foto no TVNET.lv arhīva

autors: Džerijs Šterns
datums: 2002. gads

Viņi sēdēja upes krastā uz zaļi krāsota metāla soliņa. Ūdens saules gaismā vizuļoja un žilbināja tiem acis. Ik pa brīdim virs ūdens izlēca kāda zivs, lai pēc sekundes ar lielāku vai mazāku plunkšķi – atkarībā no tās izmēra – iekristu atpakaļ. Kā jau tas mēdz būt.

– Vai zini, es vēl reizēm domāju par Atni. Nevaru saprast, ko biju viņā atradis.

– Eburg, tu kļūdies savās domās. Pats taču labi zini, ko biji viņā atradis. Ja rezultāts neattaisnoja tavas cerības… drīzāk tev vajadzētu padomāt par sevi. Jautājums ir nevis “ko?”, bet – “kā?”. Kā tu spēji viņā atrast to, kā tur nemaz nebija. Atbilde ir meklējama tevī pašā.

– Varbūt es Rahidā drīzāk meklēju Atnes aizvietotāju? Kaut gan nevienu cilvēku nevar aizvietot ar citu.

– Pasaulē nav neaizvietojamu cilvēku. Bet ir neaizvietojamas emocijas. Dažādi cilvēki var just vienu un to pašu, bet katram ir savs veids, kā to darīt. Ja tu esi mīlējis pagātnē, bet nu mīlestības objekts ir cits, arī mīlestība tad ir citāda. Uzskatāmības labad pieņemsim, ka mīlestības enerģija slēpjas noteiktā cilvēka organisma iecirknī. Katrā no gadījumiem tā tiek ņemta no cita sektora, tā ir ikreiz cita enerģijas daļa, kurai piemīt tomēr savas neatkārtojamas īpašības.

– Es nezinu… Bet Keinep, vai tu kādreiz…

Mistera Eburga jautājums palika nepabeigts. Spalgi iekaucās sirēna, kāda balss skaļrunī nokremšļojās un tad nenovēršami vēstīja:

– Mister Eburg, mister Keinep, jūsu laiks ir beidzies. Esiet tik laipni sekot misteram Sikcefatam; viņš aizvedīs jūs uz dezinfekcijas kameru.

Misters Keineps un misters Eburgs piecēlās kājās un devās likuma sargu virzienā, tikai uz mirkli apstājušies, lai cieši paspiestu viens otra roku. Policisti nenolaida šauteņu stobrus; vienpadsmit tēmekļi pavadīja abus zinātniekus līdz pat dezinfekcijas kamerai.

Nākamajā dienā laikraksts “EnKo” kārtējo reizi publicēja pāris rindiņas par godu notikušajam: “Vakar zinātnieki K.Eburgs un Z.Keineps saņēmuši atalgojumu par pašaizliedzīgu darbu valsts un nācijas labā. Pretēji savu priekšgājēju rīcībai, abi iepriekšminētie naudas balvas vietā izvēlējušies sešdesmit minūtes garu uzturēšanās atļauju pasaulē vienīgajā Zaļajā sektorā, kas ir mākslīgi radīts arhaisks atgādinājums par planētas sākotnējo izskatu. Cik savādi, ka atrodas vēl cilvēki, kuriem tīk atminēties nepilnīgo un kroplīgo. Šodien numurā…”

Vakar pirmoreiz dzirdēju tādu lietu; papētīju tuvāk un smagi aizdomājos. It kā mēs te ņerkstam, ka tā globālā sasilšana ir sviests, kas mūs neietekmēs vēl gadu desmitiem un simtiem. Bet nekā. Re, jau no 2005. gada beigām Ziemeļos slīkst leduslāči, jo posmi bez ledus gabaliem, uz kā atpūsties, ir kļuvuši pārāk gari.