Šodien kāds medijs vēstīja, ka par daudziem miljoniem pārdota komponistam Endrjū Loidam Vēberam piederošā vīnu kolekcija. Ziņai pievienotā fotogrāfija manī radīja zināmas atmiņas par kaut ko jau redzētu. Varbūt zinātne varētu pierādīt, ka tiešām nauda vieno cilvēkus vairāk, nekā mēs to varētu iedomāties?

fotogrāfijās: komponists Andrew Lloyd Webber* un pieticīgais ventspilnieks Aivars Lembergs**

* (c) UK Press/Press Association Images/Scanpix
** (c) Mango.lv

P.S. Protams, es tikai jokoju – diemžēl pieredze rāda, ka pastāv daļa interneta komentētāju, kuriem tas ir atsevišķi jāpaskaidro.

autors: Džerijs Šterns
datums: 2002. gads

Viņi sēdēja upes krastā uz zaļi krāsota metāla soliņa. Ūdens saules gaismā vizuļoja un žilbināja tiem acis. Ik pa brīdim virs ūdens izlēca kāda zivs, lai pēc sekundes ar lielāku vai mazāku plunkšķi – atkarībā no tās izmēra – iekristu atpakaļ. Kā jau tas mēdz būt.

– Vai zini, es vēl reizēm domāju par Atni. Nevaru saprast, ko biju viņā atradis.

– Eburg, tu kļūdies savās domās. Pats taču labi zini, ko biji viņā atradis. Ja rezultāts neattaisnoja tavas cerības… drīzāk tev vajadzētu padomāt par sevi. Jautājums ir nevis “ko?”, bet – “kā?”. Kā tu spēji viņā atrast to, kā tur nemaz nebija. Atbilde ir meklējama tevī pašā.

– Varbūt es Rahidā drīzāk meklēju Atnes aizvietotāju? Kaut gan nevienu cilvēku nevar aizvietot ar citu.

– Pasaulē nav neaizvietojamu cilvēku. Bet ir neaizvietojamas emocijas. Dažādi cilvēki var just vienu un to pašu, bet katram ir savs veids, kā to darīt. Ja tu esi mīlējis pagātnē, bet nu mīlestības objekts ir cits, arī mīlestība tad ir citāda. Uzskatāmības labad pieņemsim, ka mīlestības enerģija slēpjas noteiktā cilvēka organisma iecirknī. Katrā no gadījumiem tā tiek ņemta no cita sektora, tā ir ikreiz cita enerģijas daļa, kurai piemīt tomēr savas neatkārtojamas īpašības.

– Es nezinu… Bet Keinep, vai tu kādreiz…

Mistera Eburga jautājums palika nepabeigts. Spalgi iekaucās sirēna, kāda balss skaļrunī nokremšļojās un tad nenovēršami vēstīja:

– Mister Eburg, mister Keinep, jūsu laiks ir beidzies. Esiet tik laipni sekot misteram Sikcefatam; viņš aizvedīs jūs uz dezinfekcijas kameru.

Misters Keineps un misters Eburgs piecēlās kājās un devās likuma sargu virzienā, tikai uz mirkli apstājušies, lai cieši paspiestu viens otra roku. Policisti nenolaida šauteņu stobrus; vienpadsmit tēmekļi pavadīja abus zinātniekus līdz pat dezinfekcijas kamerai.

Nākamajā dienā laikraksts “EnKo” kārtējo reizi publicēja pāris rindiņas par godu notikušajam: “Vakar zinātnieki K.Eburgs un Z.Keineps saņēmuši atalgojumu par pašaizliedzīgu darbu valsts un nācijas labā. Pretēji savu priekšgājēju rīcībai, abi iepriekšminētie naudas balvas vietā izvēlējušies sešdesmit minūtes garu uzturēšanās atļauju pasaulē vienīgajā Zaļajā sektorā, kas ir mākslīgi radīts arhaisks atgādinājums par planētas sākotnējo izskatu. Cik savādi, ka atrodas vēl cilvēki, kuriem tīk atminēties nepilnīgo un kroplīgo. Šodien numurā…”