Cilvēkiem patīk visu sajaukt vienotā putrā. Ja kāds iestājas par kristīgām vērtībām, viņu tūdaļ nolamā par tumsoņu, kas aizstāv reliģiskus māņus. Ja pret noteiktu politisku pārkāpumu protestējošais pamanās pats būt kādā partijā – protesta būtība tūdaļ tiek aizmirsta un “vainīgais” dabū ādā par savu piederību. Arī zaļajā sektorā valda gana bieza putra… Lai tik pamēģina kāds protestētājs, kam nepatīk kažokādu izmantošana modes industrijā, kaut paostīt kotleti! Un tādā garā.

Bet re – es tieši tāds esmu. Nereti esmu uz ielas redzams staigājam ādas jakā, labprāt lietoju gaļu pārtikā un tomēr vienlaikus, nebūt nesaskatot šajā visā jelkādas pretrunas, protestēju pret kažokādu biznesa kultu. Manuprāt, tā patiešām ir būtiska atšķirība – vai cilvēciņš attaisno savu gaļēdāja iedabu, uzkozdams pa kādam gaļas pelmenim, vai arī vienkārši dzenas pēc mistiskas ciltsbrāļu atzinības, uzvelkot mugurā desmitiem speciāli sagatavotu līķīšu ādas…

No pārtikas ir atkarīga cilvēka izdzīvošana. Ir noteikti apstākļi, kad arī dzīvnieku kažokādas tāpat nodrošina cilvēka bioloģisko izdzīvošanu – taču to nekādi nevar teikt gadījumā ar vienā vai otrā veidā naudīgajām sievietēm un nereti arī vīriešiem, kuri izvēlas iegādāties dabisku ādu kažokus, lai sekotu noteiktām modes tendencēm. Simtiem tūkstošu dzīvnieku zaudē dzīvības, nebūt ar to neglābjot citas…  Tā ir, acīmredzot, tāda kā slimīga pašprezentācijas tieksmes galējība – parādīt sevi kā bara agresīvu vadoni, tikai atšķirībā no dzīvniekiem nevis pašam saplosot vājākos dzīvniekus, bet “civilizēti” atļaujot to izdarīt profesionāļiem un iegūstot attiecīgo statusu par naudu. Nav jau tālu jāmeklē, tepat tuvajos kaimiņos ir ne viens vien cilvēks, kam tāda dīžāšanās ir pa prātam – kaut vai lai atceramies neseno preses jandāliņu ap miljonāra Kargina superdārgo kažoku. Nu, vai Raimonda Paula dāvanu sievai – karakulādas kažoku (kas, kā zināms, šo pseidoplēsoņu pasaulē kotējas  īpaši augstu, jo par izejmateriālu tiek izmantotas vēl nedzimušu embriju ādiņas). Vēl atceros nesen lasījis, ka “admirālim” Jānim Dāvim esot mājās pat speciāla ar klimata kontroli aprīkota telpa kažoku glabāšanai. Un tādā garā…

Tā liekas esam bezjēdzīga slepkavošana. Neba nu modes dāma cietīsies, veselu nedēļu vienā un tai pašā kažokā staigājot – vajadzēs jau vairākus, ko mainīt, izejot sabiedrībā. Cik dzīvnieku tiek speciāli vien tāpēc izaudzēts un nogalēts, lai sagādātu vienam cilvēkam šādu prieciņu? Tādi man tie uzskati gadījušies – pavisam nemoderni.

– Viņi meklēs pirātu.

– Šis jau pats izskatās pēc pirāta, – atbildēju.

Patiesi, pie galda sēdošais vīrs izskatījās pēc īsta pirāta. Plati pleci, plaukstas kā lāpstas, kupla, sirma bārda, apsējs pāri acij, viena auss pārvērsta par ādas lēveru un sakaltušu asiņu kamolu. Vīra dzirdi gan tas nebija sabojājis – pat uz pusbalsī teikto piezīmi viņš tūdaļ reaģēja, pielēca kājās un draudīgi nāca man klāt. Neviļus pakāpos atpakaļ, atsitos ar muguru pret sienu un apjuku, vīrs to izmantoja un saķēra ar plaukstām mani aiz rīkles.

Kampdams pēc gaisa, kritu pie zemes un vienlaikus ar visu spēku rāvienā notriecu uzbrucēju gar zemi, taču viņa tvēriens neatslāba – vīrs uzkrita man virsū un turpināja žņaugt, tikai nu jau lamājās un gānīja arī mani, norādīdams arī uz mūsu vecumu atšķirību un manu nekaunīgo izrunāšanos.

Vienā cīņas mirklī man saplīsa krekls. Vīrs tūdaļ ievēroja, ka man biksēs ir poga ar sirpja un āmura simbolu.  Tas, liekas, noveda viņu ārprāta stāvoklī, saņēmu vēl negantākas lamas un manāmi radīju vīrā vēlēšanos mani nogalināt īpaši zvērīgi. Bet ar to stāsts nosacīti beidzas. Kāpēc es to vispār tiku sācis? Redziet, to es redzēju vakar sapnī, pirms mani pamodināja mātes telefona zvans ar tekstu, ka es esot aizgulējies un laiks doties uz darbu.

Izrādās, ne visiem tas ir saprotams tāpat vien, tāpēc papildinu – realitātē man bikšu pogas ar sirpi un āmuru nav, tikai sapnī nez kāpēc bija, ar tikpat neeksistējošu pamatojumu manā dzīvē, kā itin visas šī sapņa detaļas…

Skaļš virsraksts, vai ne? Taču šoreiz nekādu dzeltenās preses paņēmienu, patiešām tā arī sanāk – jo Purvciema, Mežciema un citu tuvējo rajonu iedzīvotāji tīri labprāt saulainā laikā pastaigājas ar savām atvasēm, otrajām pusītēm un citādi saistošiem ļaudīm vai pa vienam turpat Biķernieku mežā. Bet zem šī meža, grozies kā gribi, ir masu kapi…

Raudzīt plašāk…