Nu re – sen bija laiks. Nomainīju savam blogam dizainu, izmetu šo to lieku un tādā garā. Protams, tagad palicis daudz sīkumu, kurus brīvā brīdī pielabot – bet tas brīvais brīdis agrāk par jūniju neiestāsies… Toties gluži glītas ikoniņas sociālajiem linkiem un kategorijām sataisīju, hehe. Nu – tad jau kaut kad.

– Viņi meklēs pirātu.

– Šis jau pats izskatās pēc pirāta, – atbildēju.

Patiesi, pie galda sēdošais vīrs izskatījās pēc īsta pirāta. Plati pleci, plaukstas kā lāpstas, kupla, sirma bārda, apsējs pāri acij, viena auss pārvērsta par ādas lēveru un sakaltušu asiņu kamolu. Vīra dzirdi gan tas nebija sabojājis – pat uz pusbalsī teikto piezīmi viņš tūdaļ reaģēja, pielēca kājās un draudīgi nāca man klāt. Neviļus pakāpos atpakaļ, atsitos ar muguru pret sienu un apjuku, vīrs to izmantoja un saķēra ar plaukstām mani aiz rīkles.

Kampdams pēc gaisa, kritu pie zemes un vienlaikus ar visu spēku rāvienā notriecu uzbrucēju gar zemi, taču viņa tvēriens neatslāba – vīrs uzkrita man virsū un turpināja žņaugt, tikai nu jau lamājās un gānīja arī mani, norādīdams arī uz mūsu vecumu atšķirību un manu nekaunīgo izrunāšanos.

Vienā cīņas mirklī man saplīsa krekls. Vīrs tūdaļ ievēroja, ka man biksēs ir poga ar sirpja un āmura simbolu.  Tas, liekas, noveda viņu ārprāta stāvoklī, saņēmu vēl negantākas lamas un manāmi radīju vīrā vēlēšanos mani nogalināt īpaši zvērīgi. Bet ar to stāsts nosacīti beidzas. Kāpēc es to vispār tiku sācis? Redziet, to es redzēju vakar sapnī, pirms mani pamodināja mātes telefona zvans ar tekstu, ka es esot aizgulējies un laiks doties uz darbu.

Izrādās, ne visiem tas ir saprotams tāpat vien, tāpēc papildinu – realitātē man bikšu pogas ar sirpi un āmuru nav, tikai sapnī nez kāpēc bija, ar tikpat neeksistējošu pamatojumu manā dzīvē, kā itin visas šī sapņa detaļas…