Pēdējā laikā daudz peripētiju manāms par marihuānas legalizēšanas ideju. Vieni bļauj, ka tā atrisinās visu, otri mauj pretī – ka tā to pašu visu tikai sarežģīs. Man gan vairāk liekas, ka vislielākās problēmas cilvēkiem rodas tur, kur viņi tās mēģina risināt uzreiz tā globāli, nesadalot loģiskajās sastāvdaļās un nerisinot katru no tām atsevišķi.
Kas attiecas uz pašu kaņepītes lietu – es stipri drīzāk esmu par tās legalizāciju, nekā pret. Še gribas vēlreiz atgādināt, ka tā pieradumu izraisa ļoti lēni un tikai psiholoģisku. To atceroties, manuprāt, ir jābūt pietiekami stulbam, lai “uzsēstos” uz zālītes tik nopietnā līmenī, ka tas sāk reāli traucēt ikdienas dzīvi. Bet stulbus cilvēkus man nav sevišķi žēl. Taču man ir žēl tos gana prātīgos, kuri, pa kādai reizei alternatīvu prieciņu meklēdami, ir spiesti kontaktēties ar apšaubāmas izcelsmes dīleriem, kas tiem pārdod sazin kādu preci ar sazin kādām piedevām, gan psiholoģiski, gan pat fiziski tos jau pieradinot pie “nākamās pakāpes”. Legalizācija šo posmu varētu veiksmīgi izslēgt.
Kopumā pīpējamo tabaku iedala trīs lielās grupās – tombaks, žuraks un melases tabaka, no kurām pēdējā attiecas visvairāk tieši uz ūdenspīpi. Tombaks ir tīra tabaka, žuraks – pārejas forma starp abām pārējām grupām (tās sastāvā var ietilpt arī augļi un eļļas). Reizēm par žuraku dēvē arī nearomatizēto tabaku, kas atjaukta ar sīrupu. Kā jau minēju, ūdenspīpei ir domāta melases (cukurniedru sīrupa) tabaka.