Pēdējā laikā daudz peripētiju manāms par marihuānas legalizēšanas ideju. Vieni bļauj, ka tā atrisinās visu, otri mauj pretī – ka tā to pašu visu tikai sarežģīs. Man gan vairāk liekas, ka vislielākās problēmas cilvēkiem rodas tur, kur viņi tās mēģina risināt uzreiz tā globāli, nesadalot loģiskajās sastāvdaļās un nerisinot katru no tām atsevišķi.

Kas attiecas uz pašu kaņepītes lietu – es stipri drīzāk esmu par tās legalizāciju, nekā pret. Še gribas vēlreiz atgādināt, ka tā pieradumu izraisa ļoti lēni un tikai psiholoģisku. To atceroties, manuprāt, ir jābūt pietiekami stulbam, lai “uzsēstos” uz zālītes tik nopietnā līmenī, ka tas sāk reāli traucēt ikdienas dzīvi. Bet stulbus cilvēkus man nav sevišķi žēl. Taču man ir žēl tos gana prātīgos, kuri, pa kādai reizei alternatīvu prieciņu meklēdami, ir spiesti kontaktēties ar apšaubāmas izcelsmes dīleriem, kas tiem pārdod sazin kādu preci ar sazin kādām piedevām, gan psiholoģiski, gan pat fiziski tos jau pieradinot pie “nākamās pakāpes”. Legalizācija šo posmu varētu veiksmīgi izslēgt.

Šī būs tā retā reize, kad nenoturēšos, nepublicējis svešu rakstu – kā jau vienmēr esmu teicis, tautai savi varoņi jāzina. Šis 2003. gada raksts ir savā ziņā izdzīvošanas skola, piedevām ļoti interesanti rakstīts. Autors ir mans kādreizējais kursabiedrs Aleksandrs Ruģēns, grupas “Bardo Splash” idejiskais tēvs, tekstu autors un basists, bet viens no pieminētajiem personāžiem, savukārt, manis paša projekta eks-ģitārists Fritjofs Peppe, tāpēc sajūtu dižu garīgo kopību un gribu tajā dalīties arī ar citiem.


2011: nu jau šī raksta autors ir kļuvis Latvijā
pazīstams kā “jaunais autors” Vilis Lācītis


Saturs: Patiess stāsts par piecu austrumeiropiešu atbruņojoši naivu mēģinājumu integrēties Eiropas Savienībā un to, ko viņi tur ieraudzīja. Avots: “Likuma vārdā” (2003).

Raudzīt plašāk…