…bet varbūt tas bija rudzos? Šā vai tā, runa ir par kādu stipri senu atgadījumu ar četriem iereibušiem džentlmeņiem, kuru viņnedēļ ar vienu no tiem smejoties atcerējāmies, – un esmu nolēmis to pastāstīt arī Jums.

Notika tas (laikam) 2002. gadā, kad svinējām Līgo svētkus un pie manis uz lauku mājām ciemā atbrauca draugi – nereti šeit jau pieminētie: Jānis, Andris un vēl viens Andris. Skaidrības labad lietošu mūsu lokā ierastās iesaukas – tai pašā secībā: Mintons, Andža, Lords.

Sākās viss pavisam nevainīgi – vispirms vietējie iedzīvotāji noturēja viņus par viesmūziķu grupu, attālāks kaimiņš brauca ciemos un ar traktoru nogāza mūsu ābeli, cits kaimiņš solījās pasaukt meitu-policisti, kurai esot pistole, un tādā garā. Vārdu sakot, viss kā parasti. Bet kaut kur pie tūkstoš divi simti astoņdesmit piektā alus litra sākās jautrība. Raudzīt plašāk…

Es to saku nopietni, hehe. Pirms brīža stenēdams vilku zābakus un taisījos doties uz tuvējo veikalu pēc enerģijas dzērienu kravas – citādi neredzēdams iespējas pēc pāris jau negulētām naktīm vēl paspēt veikt to darbu apjomu, kas nepieciešams līdz rītdienas eksāmenam.

Bet re, pēkšņi atnāk īsziņa no “Turības” – sak, rīt Jums eksāmens nenotiks, pārcelts par nedēļu uz priekšu. No tiesas, ja šī sms būtu pienākusi minūtes 10 vēlāk, es būtu diezgan pikts. Bet šādi bija tieši īstajā mirklī, attiecīgā mācību iestāde laikam savā štatā nodarbiba ekstrasensus, kas paredz precīzus brīžus, kuros īpaši iepriecināt studentus.

Skaidrības labad tūdaļ precizēju – pavisam nejaušais mazohisms…

Nē, nepamēģinājušais patiesi nesapratīs to sajūtu un jūtu gammu, kas var pārņemt cilvēku, kurš (ap trijiem naktī virtuves virzienā taustīdamies – naksnīga tēja ir tieši manā garā, kā citādi lai izturētu mācības un/vai garās “Ikariam” kaujas) mēģinājumā apvienot roku aizņemtību un apaļa durvju roktura pagriešanu iespiež starp kailiem ceļgaliem aukstu porcelāna krūzīti…