…bet varbūt tas bija rudzos? Šā vai tā, runa ir par kādu stipri senu atgadījumu ar četriem iereibušiem džentlmeņiem, kuru viņnedēļ ar vienu no tiem smejoties atcerējāmies, – un esmu nolēmis to pastāstīt arī Jums.

Notika tas (laikam) 2002. gadā, kad svinējām Līgo svētkus un pie manis uz lauku mājām ciemā atbrauca draugi – nereti šeit jau pieminētie: Jānis, Andris un vēl viens Andris. Skaidrības labad lietošu mūsu lokā ierastās iesaukas – tai pašā secībā: Mintons, Andža, Lords.

Sākās viss pavisam nevainīgi – vispirms vietējie iedzīvotāji noturēja viņus par viesmūziķu grupu, attālāks kaimiņš brauca ciemos un ar traktoru nogāza mūsu ābeli, cits kaimiņš solījās pasaukt meitu-policisti, kurai esot pistole, un tādā garā. Vārdu sakot, viss kā parasti. Bet kaut kur pie tūkstoš divi simti astoņdesmit piektā alus litra sākās jautrība. Raudzīt plašāk…

Nereti man traki pietrūkst šo sirdsskaidro, laikmeta liekulīgās morāles nevažoto ļautiņu iz manām kādreizējām psiholoģijas studenta gaitām. Tagad nākas konstatēt, ka neklātienes studijās afiliācija ir maz realizējama…

bildīte iz 2004. gada rudens (Andris “Lords” U. un Ita E.)