Auģiks bietēs

…bet varbūt tas bija rudzos? Šā vai tā, runa ir par kādu stipri senu atgadījumu ar četriem iereibušiem džentlmeņiem, kuru viņnedēļ ar vienu no tiem smejoties atcerējāmies, – un esmu nolēmis to pastāstīt arī Jums.

Notika tas (laikam) 2002. gadā, kad svinējām Līgo svētkus un pie manis uz lauku mājām ciemā atbrauca draugi – nereti šeit jau pieminētie: Jānis, Andris un vēl viens Andris. Skaidrības labad lietošu mūsu lokā ierastās iesaukas – tai pašā secībā: Mintons, Andža, Lords.

Sākās viss pavisam nevainīgi – vispirms vietējie iedzīvotāji noturēja viņus par viesmūziķu grupu, attālāks kaimiņš brauca ciemos un ar traktoru nogāza mūsu ābeli, cits kaimiņš solījās pasaukt meitu-policisti, kurai esot pistole, un tādā garā. Vārdu sakot, viss kā parasti. Bet kaut kur pie tūkstoš divi simti astoņdesmit piektā alus litra sākās jautrība.

Kādas pāris stundas pēc pusnakts Andža izdomāja, ka mums pavisam noteikti ir jābrauc uz vietējo miesta klubu – droši vien meitās, bet kas to vairs atceras. Mēs nodemonstrējām ne mazāku gara aprobežotību un novērtējām šo domu atzinīgi. Sacīts – darīts! Sarāpāmies Lorda automobilī un laidām uz klubu. Tomēr brauciens beidzās jau pēc aptuveni 100 metriem, kad automobilis bez variantiem iesēdās kaimiņu bietēs (vai rudzos). Iespējams, tas bija tāpēc, ka nu jau vairākas stundas gāza pamatīgs lietus un it visur bija šķidri dubļi, bet varbūt tāpēc, ka sareibušais Džerijs “pavisam noteikti zināja, ka tieši tur piķa melnajā tumsā ir ceļš”, bet varbūt… Nu jā¹.

Lai atrisinātu radušos problēmu, mēs godīgi sadalījām lomas – Mintons un Lords sāka meklēt dēlīšus, kurus sabāzt zem riteņiem, Andža un Džerijs aizsmēķēja cigaretes un regulēja procesu ar motivējošiem un praktiskiem komentāriem. Kādā brīdī, kad pirmo komandu bija piemeklējusi kārtējā neveiksme, Andža neizturēja un paziņoja, ka tā vispār esot tikai tāda čakarēšanās un otra komanda tūlīt piebeigs cigaretes un divatā to mašīnu izcelšot no dubļiem, jo viņš, lūk, varot mierīgi viens pats 100 kg pacelt. Jutu, ka manās acīs sariešas aizkustinājuma asaras, – izrādās, mans draugs domā, ka es varu pacelt atlikušos 1200! Ir dzirdēts, ka apmēram tādi parametri vai vismaz tuvi tādiem piemīt večukam “Audi 80″…

Drīzumā tomēr ķērāmies pie darba pilnā sastāvā. Savā ziņā brauciena mērķis bija sasniegts – nop….mies jo krietni. Kā nu ne, tā taču ir bezgalīga bauda – Līgo pālī, tumsā, lietusgāzē kādu stundiņu parakāties pa dubļiem zem mašīnas. Starp citu, beigās mēs pat līdz tam klubam aizbraucām, bet jau svīda gaismiņa, pasākums nešķita vairs pārāk plaši apmeklēts un vispār arī Andža beidzot bija aizmidzis pakaļējā sēdeklī, tāpēc griezām vien mūsu dubļu kuģi apkārt un stūrējām atpakaļ.

Nav divu domu, šo pasākumu tā dalībnieki, katrs ar savu “probelu” līmeni, atcerēsies vienmēr. Te, lūk, pat kāds zaglīgi iemaldījies fotokadrs – miniet četras reizes, kurš no pieminētajiem varoņiem ir redzams pie auto!

____________
¹ceļš, starp citu, tur tiešām ir – tikai tas neaiziet līdz galvenajam ceļam un beidzas tieši kaimiņa laukā, un es to biju svēt(k)laimē acīmredzot piemirsis.