…bet varbūt tas bija rudzos? Šā vai tā, runa ir par kādu stipri senu atgadījumu ar četriem iereibušiem džentlmeņiem, kuru viņnedēļ ar vienu no tiem smejoties atcerējāmies, – un esmu nolēmis to pastāstīt arī Jums.

Notika tas (laikam) 2002. gadā, kad svinējām Līgo svētkus un pie manis uz lauku mājām ciemā atbrauca draugi – nereti šeit jau pieminētie: Jānis, Andris un vēl viens Andris. Skaidrības labad lietošu mūsu lokā ierastās iesaukas – tai pašā secībā: Mintons, Andža, Lords.

Sākās viss pavisam nevainīgi – vispirms vietējie iedzīvotāji noturēja viņus par viesmūziķu grupu, attālāks kaimiņš brauca ciemos un ar traktoru nogāza mūsu ābeli, cits kaimiņš solījās pasaukt meitu-policisti, kurai esot pistole, un tādā garā. Vārdu sakot, viss kā parasti. Bet kaut kur pie tūkstoš divi simti astoņdesmit piektā alus litra sākās jautrība. Raudzīt plašāk…

Vientuļi klaiņojot pa 2008. gada fotoarhīva gaiteņiem, satiku brīnišķo meiteni Guntu, ar kuru ne viena vien everģēlība kopā sadarīta. Ir mums tāds savējo bariņš, kas dažas reizes gadā pulcējas kādā noteiktā vietā Jūrmalas pusē, stūķē vaigos visādas garšīgas ēdamlietas un blēņojas. Droši vien kādreiz būs jāuzraksta par to plašāk, vai ne? Bet šobrīd traki nāk miegs, tamdēļ ielikšu vien šo atrasto viņgadu bildi un arīdzan vienu no nesena pasākuma, kur esmu ar minēto jaunkundzi redzams kadrā pats (to ar mobilā tālruņa kameru fiksējis draugs Andža).Raudzīt plašāk…

Nesen draugs Andža mani pierunāja apmeklēt filmu “Iron Man 2”. Pat biļeti uzdāvināja. Spriedums – nekādas sevišķas intelekta spozmes, bet kā popcorn movie vienkārši ideāls gabals. Skatāms tikai un vienīgi kinoteātrī draugu pulkā. Kā maza rozīnīte – Mikijs Rurks sev ļoti piestāvošā tēlā.

Skatījos filmu, starp citu, kinoteātrī “Cinamon”, kur nācās sastapties arīdzan ar ļoti interesantu roku žāvējamo agregātu – tā radītā gaisa plūsma ir tik spēcīga, ka pat nepaspēj nožāvēt rokas, bet vienkārši iepūš ūdeni klienta piedurknēs, hehe. Plaša spektra sajūtas garantētas.

Atgriežoties mājās, acīm vērās vēl cita pārdomas raisoša ainiņa. Pēdējā laikā gan esmu jau pieradis, ka pa vakariem pie mājām vienmēr stāv liels, melns apbedīšanas kantora katafalks, kurā skan disko mūzika un bučojas jauns pārītis. Puisis strādā attiecīgajā iestādē un pa vakariem brauc ciemos pie mīļotās, kura dzīvo ar mani vienā mājā.

Jautrības manā dzīvē, kā redzat, netrūkst.

P.S. savā ziņā šim ierakstam tā murgainajā tēmā varētu būt adekvāta arī nesen uzķertā telefonbilde – netālu no Preses nama.

Patiesību sakot, mani jau kopš jūnija beigām vajā slinkums uzrakstīt šo rakstu – lai arī solīju. Un skaidrs taču, ka jo vairāk aizmirstas, jo vairāk laika paiet… Taču kaut kādai konsekvencei jābūt, ņemot vērā sērijas iepriekšējo stāstu pastāvēšanu, tamdēļ publicēšu vismaz pavisam, pavisam nelielu foto-ieskatu pasākumā. Tiem, kas alkst jautru aprakstu, iesaku ieskatīties Līgo 2006, Līgo 2007 un Līgo 2008. Piebildīšu tikai, ka arī 2009. gada tusiņš notika tai pašā vietā un tai pašā laikā. Bildītes aiz strīpas, laipni lūdzu! P.S. Un vēl tur būs pēkšņi atmiņā iešāvies stāsts par to, ka BMW ir gudrs auto…

Raudzīt plašāk…