Patiesību sakot, mani jau kopš jūnija beigām vajā slinkums uzrakstīt šo rakstu – lai arī solīju. Un skaidrs taču, ka jo vairāk aizmirstas, jo vairāk laika paiet… Taču kaut kādai konsekvencei jābūt, ņemot vērā sērijas iepriekšējo stāstu pastāvēšanu, tamdēļ publicēšu vismaz pavisam, pavisam nelielu foto-ieskatu pasākumā. Tiem, kas alkst jautru aprakstu, iesaku ieskatīties Līgo 2006, Līgo 2007 un Līgo 2008. Piebildīšu tikai, ka arī 2009. gada tusiņš notika tai pašā vietā un tai pašā laikā. Bildītes aiz strīpas, laipni lūdzu! P.S. Un vēl tur būs pēkšņi atmiņā iešāvies stāsts par to, ka BMW ir gudrs auto…
Devāmies ciemā, kā vienmēr, dienu agrāk – lai nosvinētu nama saimnieces Lienes dzimšanas dienu. Bet šoreiz gan individuāli, gan visi kopā izteikti bremzējām, tamdēļ izkasīties no mājām un nokļūt destinācijas punktā izdevās tikai tuvu pusnaktij… Tamdēļ Ilze un Andris tūdaļ sāka vīkšīties uz miegu, bet es staigāju apkārt ar fotoaparātu un dusmīgi purpināju, ka mūsdienu jaunatne ir pavisam neizturīga…
Toties nākamajā rītā visai neizturīgs jutos es, kamēr Andža bija gatavs vai kalnus gāzt, hehe.
Tradicionāli devāmies apmeklēt Zvārtavas pili un tai piegulošo parku. Un te nu nāk stāsts par BMW… Auto pieder namamātes brālim Jānim (starp citu, pie viņa kā konsultanta var vērsties, ja vajag kādas autorizētas rezervas daļas autiņam) un, kā izrādās, ir apveltīts ar personīgo intelektu. Uzsākot ekskursiju pils iekšienē, autiķis tika atstāts ārpusē tādā kā stāvvietā. Iznākot no pils, šokēti konstatējām, ka auto tur vairs nav. Kad saimniekam pirmais izbīlis bija pāri, kāds pēkšņi iesaucās, ka auto ir atradies. Izrādās, Jāņa draudzene, kas līdz pilij auto vadīja, nebija īsti nofiksējusi rokas bremzi – un auto lēnītēm sācis ripot, līdz ieskrējies un ar savādu līkumu ielaidies tuvējā grāvī. Kas joprojām nav izskaidrots, ir fakts, ka mašīnīte bija ripojusi prom nevis taisni, bet teju vai ar apdomu izmetusi līkumu, lai neiebrauktu kādā no tiem objektiem, kas tās sānus būtu varējis apskādēt. Lūk, tā tas apmēram izskatījās:
Pēc loģikas, auto patiesībā bija jāiebrauc vai nu tuvējā šķūnītī, kurš redzams šajos attēlos, vai arī kādā no šiem priekšmetiem, kas redzami nākamajā…
Pat suņa iesaistīšana neko nedeva. Rūpīgi izostījusi pēdas, kucīte Feliša domīgi nogrozīja galvu un pasūtīja mūs dillēs.
Tad nu mēs arīdzan metām mieru un devāmies mājup, lai nodarbotos ar daudz nopietnākām lietām. Jā, jā, šo bildi Jūs jau redzējāt.
Starp citu, apmēram šādi izskatās tā māja un tai piegulošie plašumi, kur notiek mūsu ikgadējie Līgo tusiņi. Kā jau agrāk teikts, māja pieder aktierim Rolandam Zagorskim un viņa sieviņai Lienei.
Lūk, arī beidzot es pats kādā kadrā. Bildējis to, ja nemaldos, iraid jau pirmīt pieminētais Jānis. Kā redzat, izskatos ar dzīvi ļoti apmierināts – un kā nu ne, stāvu taču pie pirtiņas, kurā drīz jādodas pērties! Glāzē, bez šaubām, man ir skaidrs avota ūdens, hehe.
Gaujienas pusē, starp citu, tie skaidrie avota ūdeņi tādi štengri pagadījušies – kā redzams nākamajā bildē, rezultāts nebija ilgi jāgaida. Bet tad nu ar šo arī beigsim stāstu, jo tālāk sākas galējs kompromāts, par kuru nevienam un nekas nav jāzina (te būtu īstā vieta viltīgam smaiļikam, bet Jūs jau zināt, ka tos es bloga tekstos nelietoju).
Nepagāja ne pusgads, kā izkasījos drusciņ pastāstīt par saviem Līgo svētkiem :D http://whiterabbit.lv/2009/12/03/ligo-2009/