Grūti pateikt, vai par šo pasākumu man būs tik daudz stāstīt kā par iepriekšējo. Neba gan tāpēc, ka notikumu vai iespaidu būtu bijis mazāk, bet tīri cilvēciska kūtruma dēļ, kas licis daudzus no tiem piemirst, no dienas uz dienu atliekot stāsta rakstīšanu. Un tā jau vienmēr. Būs turpmāk, sieviešu kārtas pavadoni uz Līgo svētkiem izvēloties, kā obligāta prasība jāuzstāda sekretāres diploms.
Nu, nekas. Toties ir kāds strēķītis bilžu, ko Jums parādīt. Iespējams, vismaz niecīga daļiņa pasākuma noskaņu tādējādi Jums tiks. Skat, jau pirmajā bildē atkal trāpījies pastāvīgais mans “Līgo cīņu” biedrs Andža. Izskatās ar dzīvi apmierināts, vai ne?
Katrā ziņā, arī šis pasākums bija vairākdienu sparīgas līgošanas maratons, kas norisinājās turpat, kur iepriešējais – ciemos lauku fazendā pie Zagorska & Co. Dalībnieku šoreiz gan bija kopumā mazāk, jo izpalika viņgada skaļais svētku ievads – apaļā Lienes jubileja. Taču mēs no tā klusāki vis netikām gan.
Šie svētki pagāja Cēsu alus zīmē – vienu pēc otras tukšojot garās, sarkanās bundžas ar, mūsuprāt, gana tizlo jubilejas dizainu, toties tīkamo saturu (nevar jau prasīt, lai visiem patiktu Otto Zitmaņa darbi, bet gan jau arī viņam ir savs fanu loks; toties alus vidusmēra patērētāju vidū ir krietni populārāks). Tā ja.
Protams, šai pasākumā mums nebija jāmierina sevi ar uz bundžām abstrakti zīmētām sievietēm – par laimi, mūsu kompānijā ietilpa arī gluži reālas, turklāt proporcionālas un skaistas.
Savukārt, kad prāts vairs nebija tik ģeķīgs un taujāja pēc garīgās barības, mēs visi kopā spēlējām dīvainas spēles.
Bet dažubrīd mēs nespējām izšķirties, pie kuras no daudzajām nodarbēm ķerties – un vienkārši uzvedāmies dīvaini. Bez redzama iemesla un pamatojuma.
Atšķirībā no iepriekšējā gada pasākuma, šajā bija arī vēl kāds ar foto aparatūru un spējām apveltīts cilvēks, tamdēļ arī man pašam tika paveicies iekļūt dažos kadros. Lūk, viens no tiem – duetā ar Andžas mūža mīlestību Ilzi. Nu, un neiztrūkstošo sarkano skārdeni.
Bet te – kārtējās mazizprotamās izdarības. Kuras tobrīd, bez šaubām, likās pārdomātas un ārkārtīgi nepieciešamas.
Spēciņu gan tām ne vienmēr pietika ilgi…
Tomēr laiku pa laikam mēs spējām nedaudz saņemties kādam kopējam kadram. Kurā neviens pat nav ievilcis vēderu, hehe.
Runājot par pamatotajām izdarībām… Neatceros īsti, vai tas bija šajā vai tomēr iepriekšējā gada pasākumā, taču vienā no tiem kādā naktī pie mums ciemos atbrauca kāds saimes radinieks, kurš (protams, Līgo vakarā sareibis kā dulla muša) no Rīgas ieradās ar taksometru. Te nu man beidzot Jums jāpavēsta, ka svinējāmies mēs pavisam netālu no Igaunijas robežas – tā ka nu iedomājieties paši, kā minētais radinieks jutās no rīta, kad, pirmkārt, pamodās samērā svešā vietā, uz kuru nemaz neatcerējās devies, otrkārt, kad uzzināja, kā tieši tur nokļuvis. Visai pamācošs stāsts, indeed.
Eh, mans īsais stāsts šoreiz ir jau galā, bet arī nākamais tiek steigts – gaidiet!
FIN.
Pingback: Līgo 2008