Līgo 2006

Jūtos vienkārši spiests vēstīt Jums par tik senu pasākumu, jo drīz te parādīsies stāsts arī par jau ceturtajiem šai pašā vietā un kompānijā svinētajiem svētkiem, tamdēļ neiztikt bez zināmas priekšvēstures.

Jautāts, kuri ir bijuši mani vislabākie Līgo svētki, atceros vairākus. Precīzāk, trejus. Pirmie no diviem bija pavadīti paša laukos, vieni atmiņā palikuši ar trakulīgu braukāšanos ar dīvainām automašīnām un klētiņā uzsprāgušu alus mucu, kas draugam Jurim lika ar putu piešķiestām brillēm kā lielam kurmim labu brīdi visai smieklīgi taustīties pēc gaismas (toties vakarā viņš revanšējās liktenim, plūkdams papardes ziediņu pie manas māsīcas); otrie pavadīti turpat, ar draugiem itin nejauši muļķojot iedzīvotājus (patiesi nekādi nevaru saprast, kas tiem lika noturēt mūs par mūziķiem, kas spēlēs klubā) un liktens atriebes mirklī nakts lietusgāzes laikā mēģinot izrakt iesprūdušo Audi no kaimiņa bietēm…

Bet trešie… eh, trešie bija, ir un droši vien būs paši tīkamākie manas dzīves gājumā. Svinēti tie tika 2006. gadā laukos pie Latvijas Aktieru savienības prezidenta Rolanda Zagorska kā vienots vairākdiennieks, sākot ar Rolanda sievas Lienes 30-gadi un beidzot ar jāņošanas paģiru dienu. Par to visu tad arī drusku sīkāk, cik nu atmiņā un pēc fotogrāfijām varēšu piemināmā sagrābstīt.

Ja tā padomā, Līgo svinēt mēs Rolanda pusē ij netaisījāmies – šoreiz runāju konkrēti par sevi un draugu Andri (dominējošo tēlu fotogrāfijās). Tikām vienojušies vien dienu pirms svētkiem godināt Lieni viņas jubilejā, bet tad doties katrs savās gaitās. Andžam bija paredzēts brauciens uz paša laukiem pie draugu pulka, bet mani gaidīja kāda diža deputāta organizēts dižs pasākums Jelgavā (ar šmorētām cūkām un folkgrupu koncertu) – vārdu sakot, nekas neliecināja par to, ka mēs varētu vēlēties vēl jebkādu alternatīvu. Bet…….

Nujā. Tātad, ievēlāmies mēs 22-ā jūnija pievakarē Rolanda mājas teritorijā… nē, pārāk plašs jēdziens. Galu galā, tur pat savvaļas lopiem pietiek vietas priekš tādas ganīšanās, kas pašu apziņā tiem neatņem šo savvaļības statusu. Drīzāk jāsaka, ievēlāmies pagalmā. Un tieši laikus, jo pavisam drīz dižais Zagorskis jau ņēma grožus savās rokās un ierādīja viesiem (kuru bija ap četrdesmit, liekas) teritorijas galvenos punktus – alus pagrabu, pirtiņu, brīvās siena gubas un tādā garā. Pēc tam visi tika savākti šķūnī, kur spēlēja lauku dīdžejs, bet jubilāre tika mesta gaisā uz dažādām mēbelēm, jauki aprunāta un pielikta arī pie sveču pūšanas darbiem.

Vēlāk dabūjām ciest arī mēs paši – meitenēm un sievām bija jāskrien dīvainas stafetes ar slotu, bet puišiem un vīriem jāsacenšas baļķa mešanā. Apliecinu – tas tiešām ir grūtāk, nekā dažreiz izskatās no malas. Konkrētajās bildītēs redzami jaunie aktieri no improvizācijas teātra – tieši tā, kurā es, galu galā, savulaik arīdzan ar Zagorsku pāri esmu vispār iepazinies. Šobrīd precīzāk gan būtu teikt jau “Rolandu pāri”.

Starp citu, vēl mazliet par hektāriem – kaimiņi zināja pastāstīt, ka teritoriju iegrožo elektriskais gans. Un vēl arī to, ka kāds cits kaimiņš esot piedzēries lietus laikā tur četrrāpus iekūlies… Neatkārtošu, ko vēl viņi stāstīja turpinājumā par šī kaimiņa piedzīvojumiem. Zinu tikai, ka viņa vietā noteikti negribētu tur būt bijis, hehe.

Pēc tam iesākās pirts vakars un viss, kas parasti nāk komplektā pirts vakariem. Pati pirts un alus dzeršana man gan gāja secen, jo biju tradicionāli vasaras sākumā uzveidojis sev kārtējo tetovējumu. Bet toties paņēmis līdzi teju spaini Latvijas Balzama, hehe. Un vēl man vienreizīt ielēja vietējo kandžu, pēc kā es no galdiņa aizlasījos, lai man, dies’ nedo’, kāds to neiedomātos ieliet vēlreiz… Bet beigās mēs visi, kā mēdz teikt, saindējāmies ar cepumiem… Un kritām, kur nu kurais.

No rīta mūs pamodināja visdīvainākās skaņas. Vai varat iedomāties, cik skaļš vispār ir un cik skaļš var likties tādā rītā kuģa zvans? Es tagad to zinu, jo tieši ar tā dauzīšanu mājas otrajā stāvā Rolands mūs pamodināja pirmajā. Bet jāsaka, ārienes svaigais gaiss un lieliska mūzika, kura tajā atbalsojās, ātri vien lika mums justies atkal nepieklājīgi labi.

Patīkamas brokastis, brauciens uz lielisku ezeru, silts alus un auksts šņabis, ūdenspīpe, Latvijā garākā dēļu laipa un ekskursija pilī, un vēl visādas interesantas lietas saīsināja dienu – un tad jau bija klāt Līgo vakars.

Smieklīgs fakts, kas palicis atmiņā – Andža pievakarē konstatēja, ka viņam sāp vēders, bet zāles piemirsušās mājās. Un tad tikpat nejauši viņš konstatēja, ka pret sāpēm viņam palīdzot nekas cits kā tas pats melnais balzams. Oij, un tad mēs tā pieārstējāmies, ka… Saullēktu nesagaidīja it neviens no klātesošajiem.

Runājot par saullēktu… Neskatoties uz līgotāju gulētiešanu, mēs ar Andžu divatā apņēmāmies tomēr turēties uz kājām un to sagaidīt. Kaut vai komatozā stāvoklī. Spriežot pēc 1188 ziņām, tam bija jānāk īsi pēc četriem. Palikām abi pirts priekšknamā, laika īsināšanai klausoties “Ленинград”. Aha, klausoties, kā tad… Kā mēs baurojām! Par laimi, akustika tur tāda, ka viss troksnis aiziet ganībās, bet uzkalnē, kur atrodas dzīvojamā māja, ir teju klusums. Bet beidzās tas viss ar to, ka burtiski 8-10 minūtes pirms saullēkta mēs ieskatījāmies viens otram acīs ar izteiksmi +/- “nu i nafig to saullēktu” un devāmies katrs savas guļvietas virzienā. Jāsaka gan, it kā tam bija cits pamatojums un vienojāmies arī pēc pāris minūtēm tomēr satikties, ieraut vēl pa balzamiņam un uzdziedāt kaut ko par godu saulei, taču mēģinājums beidzās mums abiem identiski. Andža ielīda uz vēdera teltī, lai paraudzītos, kā klājas viņa meitenei Ilzei, bet es tāpat istabā uz vēdera pārlīdu pāri gultai, lai paņemtu somā segu. Un apmēram tā mēs katrs nākamajā rītā arī pamodāmies…

No rīta, kamēr citi lasīja puķītes, mēs ar Andri līmējām filmu un smējāmies tam visnepiemērotākajos mirkļos. Andžas suvenīrs – alkometrs parādīja, ka esam pēc iepriekšējā vakara bakhanālijām pamodušies apmēram tādā stāvoklī, kādā citi nereti iet tikai gulēt. Zem galda. Taču Rolandam izdevās izmantot mūsu iniciatīvas absolūto neesamību un aizvilkt mūs uz ezeru spēlēt volejbolu. Kā tas izskatījās, vārdiem izstāstīt nav iespējams. Bet sen es neesmu tā smējies, kā toreiz un arī vēlāk, skatoties pasākuma videoierakstu.

Starp citu, kas arīdzan atmiņā ļoti iespiedies – bija atbraucis ciemos arī kāds itālis, kuram gan hobijs, gan maizes darbs ir attiecīgās nācijas opera. Es patiesi nespēju Jums to vārdos nodot, bet tā ir lieliska sajūta – tumša nakts uz terases un tās klusumā “Parīzes Dievmātes katedrāles” dziedājumu atbalss. Nav vārdu, kas spētu to raksturot.

Nu labi, pagaidām pietiks. Bija tur vēl daudz visa kā, bet to nemaz nedrīkst stāstīt, hehe. Piebilst varu tikai vienu: kā jau lasījāt, pretēji iepriekšējiem plāniem mēs palikām šai tusiņā veselas 4 dienas – tik ļoti mums tur notiekošais toreiz iepatikās. Un kopš tā laika joprojām Jāņus aumež esam svinējuši turpat, tāpēc gaidiet stāsta turpinājumu… Līgo!

FIN.