1990. gada 15. augustā uz Slokas-Talsu autoceļa traģiski gāja bojā pazīstamais mūziķis, grupas „Kino” līderis Viktors Cojs.

Avārijas vietā, minētā autoceļa 35. kilometrā kopš 2002. gada novietots piemineklis mūziķa krūšutēla formā, pie kura ik gadu 15. augustā sapulcējas simtiem grupas „Kino” daiļrades cienītāju. Raudzīt plašāk…

Nesen draugs Andža mani pierunāja apmeklēt filmu “Iron Man 2”. Pat biļeti uzdāvināja. Spriedums – nekādas sevišķas intelekta spozmes, bet kā popcorn movie vienkārši ideāls gabals. Skatāms tikai un vienīgi kinoteātrī draugu pulkā. Kā maza rozīnīte – Mikijs Rurks sev ļoti piestāvošā tēlā.

Skatījos filmu, starp citu, kinoteātrī “Cinamon”, kur nācās sastapties arīdzan ar ļoti interesantu roku žāvējamo agregātu – tā radītā gaisa plūsma ir tik spēcīga, ka pat nepaspēj nožāvēt rokas, bet vienkārši iepūš ūdeni klienta piedurknēs, hehe. Plaša spektra sajūtas garantētas.

Atgriežoties mājās, acīm vērās vēl cita pārdomas raisoša ainiņa. Pēdējā laikā gan esmu jau pieradis, ka pa vakariem pie mājām vienmēr stāv liels, melns apbedīšanas kantora katafalks, kurā skan disko mūzika un bučojas jauns pārītis. Puisis strādā attiecīgajā iestādē un pa vakariem brauc ciemos pie mīļotās, kura dzīvo ar mani vienā mājā.

Jautrības manā dzīvē, kā redzat, netrūkst.

P.S. savā ziņā šim ierakstam tā murgainajā tēmā varētu būt adekvāta arī nesen uzķertā telefonbilde – netālu no Preses nama.

Reizēm domāju – ko es īsti daru ar šo Baltā Truša blogu, kam tas domāts un kādiem mērķiem seko.

Zinu, ka pašam tīk rakstīt visdažādākās lietas, ij nopietnas, ij ne pārāk tuvas ikdienas skarbajai realitātei. Reizēm tie ir fragmenti no akadēmiskiem darbiem, reizēm tīrās muļķības. Retumis top pa kādam , biežāk vienkārši rakstu par to, kas pašam patīk – piemēram, kino. Sērijā “KinoFakti”, starp citu, pašam mīļākais raksts arvien vēl ir par Indiana Jones“20 gadi nav šķērslis”.

Tam pa vidu mēdzu uzrakstīt arī par savu hobiju, kas laika gaitā pārvērties par darbu – ūdenspīpēm. Kad uznāk nopietns un atbildīgs garastāvoklis, rakstu par (manuprāt) nopietnām un atbildīgām lietām. Bet tad jau klāt ir atkal iedzimtā nebēdnība un atmiņas par paša piedzīvoto, ko tūdaļ taču jāieblogo, hehe. Nu nespēju es Jums aiztaupīt, piemēram, stāstu par pārtrūkušo lifta trosi vai Pļavnieku ekstrēmistiem!

Pārdomu rezultāts ir visai skaidrs – droši vien es iegūtu daudz vairāk pozitīva efekta, ja šīs lietas striktāk nodalītu. Piemēram, veidojot atsevišķus blogus nopietnāko vai tematiski interesantāko tēmu apskatei. Vienā pulcētos kinomīļi, citā tie, kas grib pastrīdēties par valsts darbaspēju vai ko tamlīdzīgu. Šeit ir grūtāk izsekot kādas noteiktas tēmas rakstiem, nākas ēst arī visu pārējo putru, kas nākusi no manām domām, he. Un reizēm kā piedevu saņemt pat visai apšaubāmu literāro kompotu

Bet tad es atceros, ka vispār jau šis blogs ir vienkārši mana personīgā dienasgrāmata – un radīju es to kādreiz, lai fiksētu savus ikdienas iespaidus, nevis kādas sevišķas popularitātes vai komerciālu panākumu labad. Un mans blogs ir tieši tāds, kāds esmu es – kā cilvēks. Brīžiem nopietns, brīžiem pārgalvīgi jautrs, te atkal aizrautīgi ieinteresēts un pēkšņi nedaudz skumīgs. Nu jā, reizēm arī pavisam dumjš, hehe. Bet tas ir noslēpums.

P.S. zināt, vienu savas dzīves sfēru tomēr esmu iecēlis saulītē, izveidojot tai atsevišķu resursu – tas, protams, ir “UrbanTrip”.