Reizēm domāju – ko es īsti daru ar šo Baltā Truša blogu, kam tas domāts un kādiem mērķiem seko.

Zinu, ka pašam tīk rakstīt visdažādākās lietas, ij nopietnas, ij ne pārāk tuvas ikdienas skarbajai realitātei. Reizēm tie ir fragmenti no akadēmiskiem darbiem, reizēm tīrās muļķības. Retumis top pa kādam reklāmrakstam, biežāk vienkārši rakstu par to, kas pašam patīk – piemēram, kino. Sērijā “KinoFakti”, starp citu, pašam mīļākais raksts arvien vēl ir par Indiana Jones – “20 gadi nav šķērslis”.

Tam pa vidu mēdzu uzrakstīt arī par savu hobiju, kas laika gaitā pārvērties par darbu – ūdenspīpēm. Kad uznāk nopietns un atbildīgs garastāvoklis, rakstu par (manuprāt) nopietnām un atbildīgām lietām. Bet tad jau klāt ir atkal iedzimtā nebēdnība un atmiņas par paša piedzīvoto, ko tūdaļ taču jāieblogo, hehe. Nu nespēju es Jums aiztaupīt, piemēram, stāstu par pārtrūkušo lifta trosi vai Pļavnieku ekstrēmistiem!

Pārdomu rezultāts ir visai skaidrs – droši vien es iegūtu daudz vairāk pozitīva efekta, ja šīs lietas striktāk nodalītu. Piemēram, veidojot atsevišķus blogus nopietnāko vai tematiski interesantāko tēmu apskatei. Vienā pulcētos kinomīļi, citā tie, kas grib pastrīdēties par valsts darbaspēju vai ko tamlīdzīgu. Šeit ir grūtāk izsekot kādas noteiktas tēmas rakstiem, nākas ēst arī visu pārējo putru, kas nākusi no manām domām, he. Un reizēm kā piedevu saņemt pat visai apšaubāmu literāro kompotu…

Bet tad es atceros, ka vispār jau šis blogs ir vienkārši mana personīgā dienasgrāmata – un radīju es to kādreiz, lai fiksētu savus ikdienas iespaidus, nevis kādas sevišķas popularitātes vai komerciālu panākumu labad. Un mans blogs ir tieši tāds, kāds esmu es – kā cilvēks. Brīžiem nopietns, brīžiem pārgalvīgi jautrs, te atkal aizrautīgi ieinteresēts un pēkšņi nedaudz skumīgs. Nu jā, reizēm arī pavisam dumjš, hehe. Bet tas ir noslēpums.

P.S. zināt, vienu savas dzīves sfēru tomēr esmu iecēlis saulītē, izveidojot tai atsevišķu resursu – tas, protams, ir “UrbanTrip”.