Kinofakti: 20 gadi nav šķērslis

Šis patiesībā bija viens no maniem pašam mīļākajiem rakstiem sērijā – tajā aprakstīto faktu dēļ. No sirds priecājos par laiku, kad ne tik liela nozīme bija efektu apjomam un datorizācijai, kā cilvēku spējai fantazēt un izdomāt vistrakākos paņēmienus vēlamā rezultāta sasniegšanai.

[19/02/2008] Šogad maija beigās pasaule ieraudzīs kāda īstena kulta gabala turpinājumu, kura līdz šim pēdējā daļa ekranizēta 1989. gadā – tas ir, pirms gandrīz 20 gadiem. Atceraties tādu varen spraunu arheologu, kas baidījās no čūskām un lietoja pātagu vietā un nevietā? Harisons Fords, neskatoties uz jau cienījamo vecumu, atkal nāk uz ekrāna Indiana Džonsa lomā. Arī filmas ražotājkomandas stūrakmeņi palikuši nemainīgi – Stīvens Spilbergs un Džordžs Lukass.

Pirmā filma par Indiana Džonsu parādījās pasaulē 1981. gadā un tūdaļ iekaroja nedalītas skatītāju simpātijas, izraisot veselas rindas TV seriālu un videospēļu dzimšanu. Nav jau brīnums – ne tikai tobrīd, bet pat mūsdienās tās sižets un dažādo situāciju risinājums varētu likties gana oriģināls uz kopējā fona. Amerikāņu valdības algots arheologs cīnās ar nacistiem par mītisko šķirstu, kurā glabājas Dieva baušļi, kur nu vēl tālāk. 1984. gadā sekoja filmas otrā daļa par Džonsa piedzīvojumiem Indijā, kur arheologs dabū trūkties no visām šīs zemes draņķībām – velnišķīgām sektām, vūdū, asinssūcējiem sikspārņiem, aligātoriem un nacionālajiem ēdieniem… 1989. gadā triloģiju noslēdza secinājums, ka Indiana Džonsa tēvs ir Džeimss Bonds. Tas ir, filmā parādījās arheologa tēva tēls, kura lomā iejutās populārais Bonda atveidotājs Šons Konerijs. Abu aktieru duets deva piedzīvojumu filmai lielisku humora piedevu. Un atkal jau kauja ar nacistiem, šoreiz par Svēto Grālu. Bet tad iestājās klusums. Un kas to lai būtu domājis, ka Indiana Džonsa piedzīvojumos atkal parādīsies jaunas vēsmas?

Jaunajā filmā (Indiana Džonss un Kristāla galvaskausa karaļvalsts) sižets risinās vēl īpatnāk – Indiana Džonss cīnīšoties ar padomju aģentiem! To noskatīties, manuprāt, būs sevišķi interesanti mums, kas esam padzīvojuši padomju laikā un vismaz pa kādai druskai no visa tā atceramies. Protams, jācer vienlaikus arī, ka šī filma neizrādīsies izteikti komerciāls projekts, kas varētu sagandēt atmiņas par iepriekšējām filmām – tomēr pozitīvās cerības vairo pieredzējušo filmas veidotāju slava. Taču to lai rāda laiks, parunāsim tagad nedaudz par iepriekšējo filmu detaļām. Protams, kā jau īstam kulta gabalam, šai triloģijai ir simtiem sīku, interesantu detaļu, taču negribētos aizņemt nedz Jūsu, nedz vēl vairāk savu laiku, tās visas uzskaitot. Pieminēšu tikai, manuprāt, savdabīgāko.

1981. gads bija laiks, kad ticamus efektus nevarēja radīt tik “vienkārši” kā mūsdienās, tāpēc filmu veidotājiem nācās izdomāt dažādas alternatīvas metodes. Piemēram, lai atdarinātu skaņu, kas it kā rodas, daudzām čūskām reizē šļūcot pa grīdu, filmas skaņu režisors ar pirkstiem slidinājās pa siera sautējumu. Efekts tika pastiprināts, izmantojot skrituļdēli ar sūkļveidīgām uzlikām uz tā riteņiem. Vispār, lai uzfilmētu ainu ar čūskām, režisora komanda apbraukāja visus iespējamos zooveikalus, tāpēc arī čūsku barā var manīt ļoti dažādu ģeogrāfisko reģionu rāpuļus. Piedevām, tā kā rāpuļu joprojām likās esam par maz, tika izmantoti arī resnu striķu gabali – taču, ja mazāk uzmanības pievērsīsiet galvenajiem notikumiem un paraudzīsieties cītīgāk uz čūskām, tūdaļ varēsiet atšķirt, kuras ir īstas un kuras ne.

Milzīgais akmens, kurš filmas sākumā veļas virsū varonīgajam arheologam, protams, patiesībā ir veidots no pavisam viegla materiāla. Tā “smagā” skaņa tika iegūta, nolaižot no kalna kādu Honda Civic. Toties skaņa, ko it kā rada Šķirsta vāks atveroties – pārliecinātus kristiešus lūdzu šo teikumu izlaist, – patiesībā ir ierakstīta no trokšņa, ko radījis atveroties skaņu režisora mājas tualetes poda ūdenstvertnes vāks…

Jocīgo rēgu efekts filmas beigās tāpat nav ne datorgrafika, ne pat īsta multiplikācija, kā varētu likties. Patiesībā efekts radīts, caur matētu objektīvu palēninātā kustībā filmējot zem ūdens iegremdētus manekenus… Gribētu es apbrīnā paspiest rokas tiem cilvēkiem, kas līdz tam spēj aizdomāties. Taču savā tehniskajā izdomā tie nezaudē arī zināmu humora izjūtu. Piemēram, filmas otrajā daļā no pārcirstā tilta krītošie cilvēki patiesībā ir lupatu lelles, kuros iebūvēti ar baterijām darbināmi mehānismi, kas imitē izmisīgas kāju un roku kustības.

Ja kas, šī filma – es jau atkal domāju pirmo daļu – bija Alfrēda Molinas debija kino pasaulē. Jau pašā pirmajā filmēšanās dienā viņam nācās filmēties ainā, kurā viņa ķermenis ir pārklāts ar tarantuliem. Spēcīga pirmā pieredze iesācējam aktierim, es domāju. Bet arī Harisonam Fordam nebija viegli, dažubrīd viņam bija jādarbojas ar patiesi indīgām čūskām, kas reāli spļāva viņa virzienā savu indi. Piedevām jāmin arī iespējamā psiholoģiskā trauma – tēla vārds nācis no Džordža Lukasa suņa vārda. Filmas trešajā daļā šī detaļa tiek vēl papildus apspēlēta – kādā ainā stāstīts, ka arheologa tēvam ir bijis suns, pēc kura vārda dēls dabūjis savu…Patiesībā filmas otrajā daļā šī ideja ir izmantota vairākkārt – no filmēšanas komandas suņu vārdiem darinot arī pārējo divu galveno varoņu vārdus.

Toties slavenā aina, kurā Džonss tā vietā, lai cīnītos ar kādu azartisku zobenvīru, to “vēsi” nošauj, nemaz nebija paredzēta scenārijā. Patiesībā Džonsam bija jālieto pātaga, lai izrautu uzbrucējam no rokām zobenu. Taču todien Fords un daži filmēšanas komandas locekļi bija saindējušies ar ēdienu; Fords jutās pārāk vājš, lai izpildītu triku. Pēc dažiem neveiksmīgiem filmēšanas mēģinājumiem kāds no komandas vienkārši īgni norūca: “Kāda velna pēc viņš nevarētu vienkārši to nošaut!” Pēkšņas apskaidrības vadīts, Stīvens Spilbergs tūdaļ iekļāva šo domu scenārijā. Iespējams, kāda tikpat pēkšņa apskaidrība lika viņam apprecēt aktrisi, ar kuru viņš iepazinās triloģijas otrās daļas filmēšanas laikā un kura tajā bija Harisona Forda partnere, taču par to vēsture klusē.

Ak vai, tā varētu rakstīt un rakstīt… Taču nevar jau tik ilgi darbā sēdēt. Vienīgais, lai tēmā nepaliktu pavisam neskarti lauciņi, pieminēšu vēl šo to no filmas trešās daļas. Tajā atkal savu izdomu demonstrēja skaņu režisors. Tik bieži minētam cilvēkam taisnības labad jānosauc arī vārds – Bens Barts. Tātad, filmā ir aina, kurā redzams vesels žurku bars (šai filmai speciāli tika izaudzēti 2 tūkstoši žurku). To pīkstieni patiesībā ir imitācija, par pamatu izmantojot visaugstāko toņu daļu no cāļu čiepstēšanas ieraksta. Toties skaņas ainā ar brūkošo templi vismaz sākumā ir ierakstītas, ar pirkstiem berzējot piepūstu gumijas baloniņu…

Runājot par baloniem… Ainā, kura ir filmēta gaisa balona iekšienē, abi aktieri – “tēvs” un “dēls” patiesībā ir bez biksēm telpas karstuma dēļ. Taču skatītājam tas, protams, paliek apslēpts. Arī ar putniem ir savas nedienas – atceraties ainu, kurā Šons Konerijs ar lietussargu biedē kaijas? Ja ieskatīsieties tuvāk, redzēsiet, ka patiesībā tie ir baloži, kurus nācās izmantot, jo kaijas nepadodas dresūrai.

Un nu patiesi pietiks… Skatīsimies, kas interesants būs filmas ceturtajā daļā, kad tā parādīsies uz ekrāniem. Gan jau tad uzrakstīšu vēl kaut ko.