Nē, nē, tā nebūs 2. daļa stāstam par Kunigundi – vien atmiņas, ko izraisījušas kādu draudziņu klasiskās teorētiskās diskusijas par to, vai palēciens krītošā liftā var izglābt cilvēku no nosišanās. Par šo nezinu, taču krītošā liftā es tiešām esmu bijis… Kopā ar vairākiem lieciniekiem, tā ka nekādu izdomājumu.
Notika tas laikā, kad vēl mācījos vidusskolā, tā ap 1997. gadu vai agrāk. Katrā ziņā, tas bija laiks, kad pat mobilie telefoni vēl bija salīdzinošs retums, kam šajā stāstā arī ir sava nozīme. Gadījās pāris brīvas stundiņas; nelielā klasesbiedru bariņā aizdevāmies ciemos pie kāda no tiem A. Deglava ielas mājās. Kā jau kārtīgi vidusskolnieki, iedzērām bezalkoholisko alu, uzpīpējām beznikotīna cigaretes un parunājām par tēmām, kas nebija saistītas ar seksu, hehe. Kad pienāca laiks doties atpakaļ uz skolu, bijām gana noguruši, lai neskrietu no septītā stāva lejup pa trepēm, bet izmantotu liftu. Un te nu tas sākās…
Dzīvokļa saimnieks pats izkāpa jau piektajā stāvā, lai ieskrietu pie kaimiņa un kaut ko paņemtu, neatceros, naudu, grāmatu vai ābolu… Palikām četratā. Tiklīdz lifts atkal sāka braukt, pa ausu galam izdzirdēju no augšas nākošu dīvainu skaņu, it kā kaut kas liels un metālisks būtu pārrauts, un jau atvēru muti, lai pajokotu, sak, mums ir pārtrūkusi liftam trose. Taču nepaspēju pat muti atvērt, kad jau nāca sitiens pa kājām un mēs visi bijām gar zemi ņudzošā kaudzē uz lifta grīdas. Vēlāk izrādījās, ka tiešām pārtrūkusi nesošā trose un mēs esam lidojuši apmēram pusotru stāvu – līdz brīdim, kad nostrādāja avārijas bremžu sistēma. Paldies Dievam, padomju laika liftiem tāda ir, citādi es te Jums tik aizrautīgi to nerakstītu… Kritiens no piektā stāva arī liftā ir tomēr kritiens no piektā stāva.
Kamēr mēs atguvāmies, izkāpušais klasesbiedrs bija paspējis jau nokārtot savas darīšanas un aizdoties uz tuvējo bāriņu, kur bijām sarunājuši satikties (ak jā, iepriekš nepateicu – tā bija skolas “žetonu vakara” diena vai tas tamlīdzīgs, uz skolu mums bija jādodas atzīmēt šo pasākumu). Tā kā jau minēju par mobilo telefonu iztrūkumu, viņš dabūja gan mūs dažu labu stundiņu nogaidīties…
Patiesībā grūtākais mūs vēl tikai gaidīja. Viens ir dažu sekunžu satraucošs piedzīvojums ar īsu sajūsmas histēriju, bet pavisam kas cits – pāris stundu stāvēšana kājās četratā šaurā liftā. Pareizāk sakot, trijatā, jo bijām trīs puiši un viena meitene, kurai džentlmeniski ļāvām sēdēt uz grīdas. Četratā tas, savukārt, mūsu klaustrofobiskajos liftos nekādi nav iespējams.
Vēl jau bija vesels piedzīvojums, kā glābēji mūs vilka ārā no šī lifta – galu galā, tas bija iesprūdis starp stāviem. Meituks pat pamanījās atsisties ar galvu pret dzelzbetona apmali un iemantot smadzeņu satricinājumu. Taču ne tas ir svarīgi – jautrība sākās brīdī, kad mēģinājām šos glābējus vispār izsaukt.
Protams, ņemot vērā apstākļus, vienīgā iespēja bija neganti spaidīt avārijas zvana pogu. Jūs domājat, kaimiņi tūdaļ izprata situāciju un metās mums palīgā? Lika drusciņ pagaidīt… Pirmā reakcija no daža laba sirdīga babuļa, kas reaģēja uz zvanu, bija pārliecība par draņķa jauniešiem, kas blēņojas liftā un neļauj kārtīgiem cilvēkiem braukt, kur vajag. Protams, šī pārliecība tika pausta skaļi, saņēmām savā virzienā visdažādākos epitetus un piesolījumus, bet nekādi ne rīcību… Viens babulis izrādījās īpaši aktīvs, uz maniem mēģinājumiem izskaidrot situāciju reaģēdams ar vārdnīcās neatrodamu leksiku – protams, nav jau arī viegli noticēt, ka gadījusies tāda situācija. Tad nu es pēkšņas apskaidrības mirklī caur lifta durvīm paziņoju babulim, ka viņš ir tērēts un ka mēs vispār esam teroristi, kas ieņēmuši liftu un grib miljonu. Babulis iespringa un teica, ka saukšot policiju, lai tā iestāda neuzvedīgajai jaunatnei smadzenes pareizā vietā. Neatceros lāga, ko tieši es uz to pateicu pretī, taču rezultāts beidzot radās – babulis patiešām izsauca policiju, savukārt tai mēs varējām normāli izskaidrot situāciju un iegūt glābēju uzmanību. Вот и сказке конец, а кто слушал – молодец.
…klasiskās teorētiskās diskusijas par to, vai palēciens krītošā liftā var izglābt cilvēku no nosišanās…
Mythbusters no “Discovery” pierādīja, ka teorētiski tas ir iespējams, bet praktiski nē, jo tad kustībai pretējā virzienā(proti, palēcienam) ir jābūt ar tādu pašu ātrumu kā liftam. Cilvēks palēcienā šādu ātrumu nespēj sasniegt.
Tā kā var lekt un var nelekt – rezultāts tāpat būs vienāds…
Vēl jāzina, kurā sekundē palēkties, lai nepiezemētos pirms piezemējies lifts.
A par rakstu, biji man stāstījis un, vienalga forši lasīt :)