…bet varbūt tas bija rudzos? Šā vai tā, runa ir par kādu stipri senu atgadījumu ar četriem iereibušiem džentlmeņiem, kuru viņnedēļ ar vienu no tiem smejoties atcerējāmies, – un esmu nolēmis to pastāstīt arī Jums.

Notika tas (laikam) 2002. gadā, kad svinējām Līgo svētkus un pie manis uz lauku mājām ciemā atbrauca draugi – nereti šeit jau pieminētie: Jānis, Andris un vēl viens Andris. Skaidrības labad lietošu mūsu lokā ierastās iesaukas – tai pašā secībā: Mintons, Andža, Lords.

Sākās viss pavisam nevainīgi – vispirms vietējie iedzīvotāji noturēja viņus par viesmūziķu grupu, attālāks kaimiņš brauca ciemos un ar traktoru nogāza mūsu ābeli, cits kaimiņš solījās pasaukt meitu-policisti, kurai esot pistole, un tādā garā. Vārdu sakot, viss kā parasti. Bet kaut kur pie tūkstoš divi simti astoņdesmit piektā alus litra sākās jautrība. Raudzīt plašāk…

Ir manā draugu lokā viens diezgan traks pilsonis, kurš stipri aizraujas ar paraplanierismu – tā ir tāda kā lidošana, kā planēšana ar vadāmu izpletņveida spārnu. Un šodien no viņa – dienas stāsts, ko nespēju atturēties, tālāk Jums nevēstījis.

Raudzīt plašāk…

Šodien bija iecerēts kolektīvs seno draugu (nu zināt jau, kā gadās – vecpuisis Džerijs un viņa teju precētie draugi, kas sen nav redzēti, jo aizņemti ar ģimenes dzīves veidošanu) gājiens uz Zoodārzu, taču rīta laika apstākļi nodomu sabojāja. Es gan būtu bijis gatavs lūrēt uz mērkaķiem arī ar lietussargu, taču pastāv aizdomas, ka liela daļa lopiņu tomēr izvēlētos iespēju sēdēt migā un malkot groku, nevis rādīties publikai zem atklātas debess. Andža paziņoja, ka šeit, galu galā, nav Zviedrija, bet gan Latvija.

Raudzīt plašāk…