Nereti man traki pietrūkst šo sirdsskaidro, laikmeta liekulīgās morāles nevažoto ļautiņu iz manām kādreizējām psiholoģijas studenta gaitām. Tagad nākas konstatēt, ka neklātienes studijās afiliācija ir maz realizējama…
bildīte iz 2004. gada rudens (Andris “Lords” U. un Ita E.)
Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.
1. daļa: Pilsēta runā
Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.
Priekš kāda laiciņa rīkoju tādu kā tautas akciju “Uzdod jautājumu Džerijam”, kuras ietvaros man visu ko varēja pajautāt, uz ko es solījos atbildēt šai blogā. Protams, ka pēc tam noslinkoju un neko tā arī neuzrakstīju, hehe. Bet arīdzan jautājumu, jāteic, tādu īsti interesantu un aizraujošu nebija. Taču, izlasījis pirmo no Cirveļa – “Vai pietiekami alkohola krājumi mājās tev rada drošības sajūtu?”, – atcerējos, ka tā arī neesmu taču Jums izstāstījis slaveno Teiksmu par slaveno Ledusskapi. Te nu tā būs, re.
