Priekš kāda laiciņa rīkoju tādu kā tautas akciju “Uzdod jautājumu Džerijam”, kuras ietvaros man visu ko varēja pajautāt, uz ko es solījos atbildēt šai blogā. Protams, ka pēc tam noslinkoju un neko tā arī neuzrakstīju, hehe. Bet arīdzan jautājumu, jāteic, tādu īsti interesantu un aizraujošu nebija. Taču, izlasījis pirmo no Cirveļa – “Vai pietiekami alkohola krājumi mājās tev rada drošības sajūtu?”, – atcerējos, ka tā arī neesmu taču Jums izstāstījis slaveno Teiksmu par slaveno Ledusskapi. Te nu tā būs, re.
Reiz bija… jā, ledusskapis. Neliela, balta kaste ar pamatkameru un saldētavu, bet bez olu trauciņiem, hehe. Tieši tāds ledusskapis, kurā var iegrūst kādu kasti alus un vairs nekā cita, kārtīgs studenta atribūts, kas tieši tā arīdzan tika ilgstoši pielietots.
Pirmās ziņas, kas sastopamas par šo ledusskapi, ir datētas apmēram ar neseno gadu tūkstošu miju, kad tas piederēja kādam jaunietim Andrim iz Bauskas puses; tieši ar šo cilvēku 2002. gada beigās ledusskapis atbrauca uz Rīgu un lepni nostājās LU SZF kopmītņu 316. istabiņā, kur tajā vienmēr glabājās alus, pa retam parādoties kādam nātnam ēdamās pārtikas elementam. Tāpat runā, ka tas kādu laiku esot atradies arī kādā Dzirnavu ielas namā pie šobrīd pazīstamiem jaunajiem politiķiem – Ervina un Anša, – un ka tad tajā esot glabāta pat “normāla pārtika”, taču šīs ziņas nav pārbaudītas. Tas ir, nav īsti pārbaudīts, vai ledusskapis tur patiešām ir paspējis būt…
Mana iepazīšanās ar slaveno, jebkurā gadījumā tolaik jau daudz pieredzējušo ceļotājledusskapi notika tā ap 2003. gadu vai drusku agrāk, kad ledusskapis jau atkal (vai joprojām) atradās pieminētā Andra īpašumā, šoreiz kādā Lāčplēša ielas dzīvoklī, kurā mitinājās arī Andra kādreizējais klasesbiedrs Normunds un vēl pāris trakoti labu cilvēku – Guntis un Pauls. Hm, vai varbūt tomēr Guntis tur nemaz nemitinājās… Jeb tomēr mitinājās, turklāt ar savu topošo cienīto, koristi-zinātnieci Irēnu… Kas to vairs atceras, heh. Šajā dzīvoklī nāca un gāja visdažādākie viesi, tai skaitā arī es; tur iepazīts daudz fantastisku cilvēku, ar kuriem gan draudzība, gan lietišķas attiecības vieno joprojām. Un protams, notikumu centrā nereti bija ledusskapis, jo kā gan ciemiņu vakarā bez alus glāzes…
2003. gada nogalē Andris izvācās no pieminētā dzīvokļa – un ledusskapi savāca līdzi. Tas ir, nē, ne gluži… 11. decembra vakarā datoriķim Valdim, kurš kādreiz bija mācījies paralēlklasē tai pašā “Bauskas pirmajā”, nācās vaigu vaigā sastapties ar latviešu tik apjūsmoto principu “uz vārda dienām neaicina, nāk paši” – un, kas ir vēl jo nozīmīgāk, saņemt specifisku dāvanu. Uzminējāt? Domāju gan – tas tiešām bija mazais, baltais draugs ledusskapis. Valdis nedaudz pavaidēja, pēc tam samierinājās un izturēja ledusskapja kompāniju līdz pat 2005. gada jūlijam – jāatzīst gan, šajās ciešanās viņam palīdzēja dalīties viņa jaunais dzīvokļa biedrs, šai rakstā jau pieminētais Ansis un viņa meitene Liene, kā arī vēl pa kādam īrniekam, ko vārdā vis nemācēšu nosaukt.
Pieminētajā datumā ledusskapis – ja nemaldos, kopā ar Ansi, – pārceļoja uz Katrīnas ielu, lai jau pēc dažiem mēnešiem kopā ar Ansi un Lieni ievāktos topošo jaunlaulāto mītnē Valdlauču pusē, kur tā asiem pagriezieniem pilnais liktenis tapa rāms uz gana ilgu laiku. Piedevām, pie pavisam kārtīgiem ļaudīm nonākušam, tam nu alus vietā bija jāuzglabā īsta pārtika.
Nav jau tik svarīga kopumā šī te ledusskapja ceļojumu vēsture, kā tās cilvēku atmiņas, kas ar to asociējas – mazie bohēmas vakari, dziedot latviešu tautas dziesmas, spēlējot ģitāru un brīžiem visādi citādi ālējoties. Un re, te stāstā nāk neliela “rozīnīte” – tā ap 2007. gada vasaru ledusskapja saimnieks Ansis man kā joku paziņoja pārliecību, ka nu beidzot ledusskapis ir savu mūžu nodzīvojis un jau tuvākajās dienās nonāks mēslainē (gan vēstures, gan reālajā). To dzirdot, manī svētā sašutumā sarosījās tik sen apslāpētā romantiskā dzejnieka dvēsele. Uzminiet, kur es jau pavisam drīz noglabāju honorāra alus kasti par draugu grupas “Ex Animā” mājaslapu? Hehe, pareizi. Ledusskapis ir joprojām (mūžam) dzīvs un atrodas uz manai istabai pietuvinātā balkona. Nāciet ciemos, parādīšu Jums šo bohēmas veterānu!
P.S. zināt, kaut kā tieši šī te baltā sabiedrotā iepazīšana laikam man ir palīdzējusi arī pa īstam saprast un iemīlēt “Cafe Leningrad” bārmeņa – Kozmena dziesmu par ledusskapi. Dziedāsim kopā?
Pingback: .: HAMLETS