Eirobomža sūrais ceļš

Šī būs tā retā reize, kad nenoturēšos, nepublicējis svešu rakstu – kā jau vienmēr esmu teicis, tautai savi varoņi jāzina. Šis 2003. gada raksts ir savā ziņā izdzīvošanas skola, piedevām ļoti interesanti rakstīts. Autors ir mans kādreizējais kursabiedrs Aleksandrs Ruģēns, grupas “Bardo Splash” idejiskais tēvs, tekstu autors un basists, bet viens no pieminētajiem personāžiem, savukārt, manis paša projekta eks-ģitārists Fritjofs Peppe, tāpēc sajūtu dižu garīgo kopību un gribu tajā dalīties arī ar citiem.

---

2011: nu jau šī raksta autors ir kļuvis Latvijā
pazīstams kā “jaunais autors” Vilis Lācītis

---

Saturs: Patiess stāsts par piecu austrumeiropiešu atbruņojoši naivu mēģinājumu integrēties Eiropas Savienībā un to, ko viņi tur ieraudzīja. Avots: “Likuma vārdā” (2003).

Sūrais eirobomža ceļš

Divi no mums jau bija dzīvojuši un nelegāli strādājuši Anglijā; divi bija deportēti no Norvēģijas par autobāņa šķērsošanu nepareizā vietā (aizturēšanā atklājās, ka viņu kabatās ir Eiropai necienīgi maza naudas summa); un, tā kā mēs plānojām braukt uz Holandi ar mašīnu, viens no mums uz Vāciju devās ar prāmi, jo agrāk ticis deportēts no Polijas un nedrīkstēja tajā iebraukt vēl pāris gadu.

Mums visiem bija pieredze spēlēt uz ielas, un tas mūs izglāba no bada nāves brauciena laikā, lai gan izbraucot par muzicēšanu domājām vienīgi kā par izklaidi. Visi esam muzikālā absurda projekta Zupski Rubin dalībnieki, tāpēc visus minēšu viņu muzikālajos vārdos, kas radušies, darbojoties šajā jomā. Tegelenā, nelielā miestā uz Holandes un Vācijas robežas, mums dzīvoja čoms, kurš tur veiksmīgi strādāja nelegālā vīzē un bija ar mieru mūs visādi atbalstīt, lai arī mēs varētu gūt galvu reibinošās Eiropas melnstrādnieku algas. Mūsu rīcībā bija viegli iegrabējis Audi 100, mūzikas instrumenti un šādas tādas rezerves drēbes. Ja neskaita naudu mašīnas sagatavošanai tālajam ceļam, katrs no mums ieguldīja braucienā ap trīsdesmit latiem, pārējo pelnījām uz vietas.

Zupski aus Lettland

Starta šāviens noskanēja vēlā 18. jūnija rītā, kad, lietum līstot, devāmies Klaipēdas virzienā. Tur soloģitārists Fritjofs Peppe iekāpa prāmī uz Ķīli. Pārējie – bardi, Krišpaps un es, veļasdēļa virtuozs Moiše, kā arī perkusionists un stabulētājs Alfons Cirvelis – devāmies viņam pretī pa sauszemi. Par iekļūšanu Polijā dabūjām maksāt nodokli – nedraudzīgs poļu robežsargs noplēsa no mums kukuli par to, ka mašīnai ieplaisājis priekšējais stikls. Pēc mūsu likumiem, tā braukt nedrīkst, viņš teica un ar rādītājpirkstu norādīja vietu, kur liekama naudiņa. Apvienojušies ar Fritjofu Ķīlē, nolēmām to atzīmēt ar Zupski Rubin starptautiskās tūres pirmo koncertu. Noskaņojums bija lielisks, garāmgājēji aplaudēja un vaicāja, no kurienes mēs. Lettland, ah zo. Vai tā ir jūsu nacionālā mūzika? Izklausās pēc Sibīrijas šamaņu rituālajām dziesmām. Kad pēc aptuveni pusotras stundas bijām šo to nopelnījuši un padžemojuši ar dažiem iereibušākajiem vietējiem, tuvējā veikala darbinieki mūs palūdza doties prom. Mūzika ir jauka, taču ne katra gaumei, smaidīga kundzīte ap sešdesmit un minisvārciņos valšķīgi čivināja: varbūt jūs varētu paspēlēt kaut kur citur.

Marča, Karlons un Lindiņš

Tie, kam ir draugi holandieši, dabū darbu, reģistrējoties uz viņu vārda. Tāpat darīja arī Marča, kurš mūs laipni sagaidīja Tegelenā, tāpat taisījās darīt arī Karlons ar Lindiņu, puiši, kuri izbraukājuši Eiropas Savienību krustu šķērsu darba meklējumos un tagad apmetušies šeit, hipiju mājā pie Katjas un viņas bērniem. Par dzīvošanu viņi maksāja 25 guldeņus dienā, audzēja uz palodzes kaņepju stādus un darīja šādus tādus darbiņus. Mūsu iepazīšanās ar Karlonu un Lindiņu notika īstā Holandes gaisotnē – Marčas istabā ievēlās divi puspliki džeki treniņbiksēs, kuru sejas rotāja stiklaini skatieni un sajūsmas smaidi. – Kad es domāju braukt uz Holandi, īsti nezināju, uz cik ilgu laiku braucu, – teica Karlons, kamēr pētījām viņa kaņepju šķirņu katalogu. – Taču tagad saprotu, ka nekad negribēšu braukt prom. Kafīšopā (Coffeshop – kafejnīcai līdzīgs iestādījums, kurā pārdod marihuānu) marihuāna maksā desmit guldeņu par diviem kāšiem, arī viss pārējais ir lētāks nekā Rīgā.

Viņi abi ar Lindiņu darbojušies visādās jomās – sākot ar apelsīnu vākšanu Spānijā un beidzot ar mašīnu aizdzīšanu un benzīna fenderēšanu. Reiz Lindiņš brauca no Spānijas uz Latviju, taču nauda kaut kā izbeidzās, un nācās uzpildīties benzīntankos par velti. Lindiņš apšaubīja videotehnikas iespējas nolasīt mašīnas numuru, jo ceļā tankojās samērā bieži; veca sacīkšu mašīna nav pats ekonomiskākais braucamais. Tā viņš netraucēti atbrauca no saulainajiem apelsīnu laukiem līdz pašai dzimtenei.

Taču mūs šeit gaidīja arī pirmā vilšanās. Kā paskaidroja Marča, vietējais iedzīvotājs dažu mēnešu garumā, darba šeit esot papilnam, vajagot tikai darba atļauju. Lieki bilst, ka Nīderlandes vēstniecībā Latvijā mums bija pateikts, ka šī atļauja meklējama uz vietas, piesakoties policijā. Savukārt tur visi rausta plecus un sūta atpakaļ uz Latviju. Nevardarbīgā pretošanās viesstrādniekiem. Tātad mums vajadzētu dzīvot mēnesi vai divus uz parāda un meklēt darbu nepazīstamā vietā, bez nevienas noderīgas pazīšanās. Pateicāmies par pusdienām un rullējām tālāk, nu jau meklēt darbu pilnīgi bez jebkādiem kontaktiem.

Spēle

Sākumā sniedzām kopkoncertus. Īpaši atmiņā palikusi skaistā Osnabrikas pilsētiņa, kas pazīstama ar savu sanatoriju garīgi atpalikušiem bērniem un kurā mēs patiesi izjusti izpildījām Zupska radio KNZ iecienīto gabalu Madrevičs, komats, Artūrs.

Diezgan drīz spēlei sākām dalīties divos sastāvos, lai pelnītu vairāk naudas. Es parasti spēlēju kopā ar Moiši, kurš ellīgi skaļi skrāpēja savu padomjlaika veļasdēli. Atbraucis mājās, konstatēju, ka nevaru padziedāt, vienīgi bļaut. Toties šis dievišķais instruments mums deva vismaz divas trešdaļas uzmanības un naudas. Ja gribi Eiropā pelnīt naudu ar spēli uz ielas, jābūt vai nu ļoti impozantam, vai ļoti virtuozam. Vientuļo ģitāristu un akordeonistu ir tāds daudzums, ka es no sirds brīnos, kā viņi nemirst badu, tāpat bālās meitenes, kuras pēc notīm čīgā akadēmisko mūziku, vairs nevienu īpaši neaizkustina, jo veseli orķestri stāv uz gājēju ielām rindā blakus cits citam. Arī neskaitāmie indiāņi ar savām pāna flautām un dažādā šķībuma līmenī izpildīto El Condor Pasa. Šķiet, ka vislabāk no visiem mūsu kolēģiem pelnīja kāds krievu bajānists, kurš Antverpenē no agra rīta līdz vēlam vakaram spēlēja baznīcas korāļus. Viņa instruments acīmredzot nebija no lētajiem un pat ielas troksnī skanēja kā nelielas ērģeles. Otrajā vietā varētu būt marionetists no Ķīles, kurš arī bija ieguldījis savā šovā gan darbu, gan naudu. Viņa partneris bija neliels ar auklām vadāms briļļains vīrelis, kurš spēlēja klavieres. Priekšnesuma būtība slēpās garāmgājēju izzobošanā ar fonogrammas palīdzību. Ievērojis garām ejam vīru jūrnieka formā, marionetists ar kāju nospieda zināmu pedāļu kombināciju uz sava viltīgā fonogrammu aparāta, un atskanēja My Bonnie is far in the ocean. Meitenes īsos svārkos tika sveiktas ar citātiem no Štefana Rābes humora šova, cilvēki uzkrītoši dārgās drēbēs – ar ABBA Money, money. Joku krājums izsmēlās vidēji piecpadsmit minūtēs, tad mākslinieks pateicās par uzmanību un atpūtās, lai nomainītos skatītāji.

Ielu muzikants reizēm var nopelnīt diezgan interesantas lietas. Cigaretes, hamburgerus, marihuānu, šokolādi. Amsterdamā kāds improvizācijas Fat man aizgrābts vācietis izvilka no kabatas veselu maisu ar visdažādāko kaņepju produkciju un piedāvāja izvēlēties no vairākām hašiša šķirnēm. Izrādījās, ka pirms dažiem gadiem viņš pats arī spēlējis uz ielas, tagad strādājot par skolotāju. Par hašišu krietni vērtīgāks izrādījās viņa padoms spēlēt pie atklātajām kafejnīcām un pēc priekšnesuma apstaigāt cilvēkus ar cepuri. Darba produktivitāte tādējādi kāpj teju desmitkārt, jo ar divām trim dziesmām var nopelnīt gandrīz tikpat, cik ar divdesmit dziesmām uz ielas. No profesionāļiem uz ielām spēlē vai nu virtuozi, kuriem negribas nolaisties līdz atklātai naudas prasīšanai, vai tādi, kuri spēlē savam priekam. Tie, kuri domā par naudu, stāv muzikantu rindā pie atklātajām kafejnīcām. Kad viens sastāvs nonācis terases tālākajā galā, otrā pusē viņu pēdās jau dodas nākamie, un pirmais sastāvs ievāc ražu, kamēr otrie vēl spēlē. Īpaši ienesīgās vietās jāierodas vakarā, lai pierakstītos sarakstā uz rītdienu, un, ja neierodies laikā, tad pats vainīgs.

Taču, lai kā tu arī būtu sagatavojies, vislabāk strādāt pavasarī, kad cilvēki pa ziemu paguvuši atpūsties no izsalkušajām austrumeiropiešu varzām, kas spēlē uz ielas, diedelē naudu stacijās un darbu fermās, nakšņo bagātu māju pavārtēs un ievāc aizkostus hamburgerus atklātajās kafejnīcās. Uz rudens pusi pat atsaucīgajās dienvidu mazpilsētās cilvēki ir noguruši no mūsējiem, un pie fermu vārtiem tiek izkārtas šiltes No job. Ir vietas, kurās trokšņa nomocītie iedzīvotāji un veikalu darbinieki panākuši pilsētas domes aizliegumu spēlēt uz ielas. Muzikantiem tādos gadījumos tiek uzrādīts papīrs ar zīmogu un parakstu un piedraudēts ar policiju. Taču labam spēlētājam iztika allaž būs nodrošināta.

Sadzīve

Kaut kādā ziņā līdzinājāmies kosmonautiem vai zemūdenes ekipāžai, jo piecatā mitinājāmies vienā mašīnā. Maršruts bija visnotaļ piesātināts, niecīgie attālumi starp lielpilsētām ļāva mums vienā dienā uzstāties divās vietās un vakarā nakšņot trešajā. Nīderlandē izlaidām tikai kādas trīs lielas pilsētas, visur citur esam bijuši. Aptuveni pusi no pelnītā tērējām benzīnam, par pārējo naudu pirkām maizi, majonēzi, reizēm atļāvāmies ābolus vai marinētus kāpostus. Ļoti drīz nonācām tiktāl, ka benzīna pietika tieši tik daudz, lai aizbrauktu līdz nākamajai pilsētai, bet maize ar majonēzi bija diētas pamatā visa brauciena garumā. Ja kaut reizi būtu iznācis tā, ka mēs neko nebūtu nopelnījuši, nāktos iestrēgt. Šāds ritms ļoti nogurdina, tāpēc nelielajā Zandvortas kūrortā nolēmām atpūsties un nomazgāties. Nakšņojām pāris kilometru tālākajā parkplacī, bet peldēties braucām divos piegājienos, lai izvairītos no uzmācīgā onkulīša ar motorolleru, kurš uzmanīja stāvvietu un pieprasīja mūsu naudā divarpus latu par stundu. Ziemeļjūra ir ellīgi sāļa, un pēc peldes ieteicams nomazgāties. Ko mēs arī darījām kūrorta dušā, nevienam atļauju neprasot, un pie reizes tur izmazgājām arī vešiņas. Pirmajā vakarā mani mazgāšanās iespējas sajūsminātie kolēģi pielēja visu tā, ka atejas grīda pludoja, un, kad mēs ar Krišpapu nākamajā dienā tur mazgājām savas apakšbikses, ienāca nikns holandiešu atpūtnieks un sāka bargā balsī stāstīt kaut ko, uz ko Krišpaps ar nevainīgu seju atbildēja:

– I can nothing to do about this.

Ekstrēmismu braucienam piešķīra arī ārkārtīgi trūcīgā diēta, cigarešu trūkums un bomziskais smārds, kas vēdīja no pieciem reti un pavirši mazgātiem vīriešiem labākajos gados, ko jo sevišķi pastiprināja 2001.gada karstā vasara. Savu kulmināciju un slepkavīgu jaudu smirdoņa sasniedza drīz pēc tam, kad mēs pametām Hertogenbošas pilsētu. Moiše, kurš ceļā devās ar kurpēm un rezerves kedu pāri, kurpes mēdza apzinīgi atstāt zem mašīnas vēdināties, bet uz spēli devās kedās. Tajā liktenīgajā reizē viņš par kurpēm atcerējās tikai uz autobāņa, un mēs nepiedodamā vieglprātībā neaizbraucām tām pakaļ.

Atrašanās ar Moiši vienā telpā drīz kļuva neiespējama, lai arī viņš ir jauks cilvēks. Stāvvietās mēs turējām visas durvis vaļā, un braucot viņš slēpa kājas zem sēdēkļa, taču ar to nebija līdzēts. Mūsu ciešanas smaržu šķīstītavā beidzās turpat, kur sākās, – atceļā vēlreiz iegriezāmies Hertogenbošā, un Moiše izrādīja principiālismu, dodoties savu kurpju meklējumos. Pēc pusstundas viņš gavilēdams atgriezās, nesot sieviešu augstpapēžu iešļūcenes, kas viņam bija dažus numurus par mazu, tā ka papēdis kārās pāri. Atlikušo atceļa daļu mūsu veļasdēlists veica augstpapēdenēs.

Es jau minēju trūcīgo ēdienkarti, kurā lētais saldējums vai margarīns tika iekļauti vienīgi īpašos gadījumos. Pirmā reize, kad atļāvāmies uzēst siltu ēdienu, bija nožēlojama izgāšanās. Roterdamā bijām sapelnījuši tik daudz naudas, ka sanāca gan benzīnam, gan maizei ar majonēzi divām ēdienreizēm uz priekšu, un tik un tā vēl palika pāri. Mēs apjukām. Izstaigājām visu centru lētākā gatavā ēdiena meklējumos un palikām pie McDonald’s piedāvātā Happy meal komplekta – hamburgera, kolas un frī kartupeļiem. Lepni un neslēpjoties uzkāpām ēstuves otrajā stāvā, aizņēmām krēslus ar savām ģitārām, veļasdēli un tamburīna maisiņu, un es devos iepirkties.

Atpakaļ kāpt man bija nedaudz kauns, jo Happy meal vienīgi bildē izskatījās labi. Patiesībā tā bija bērnu porcija – mikroskopisks hamburgers un buntīte kartupeļu skaidu, kas kopā ar dzeltenu leļļu sunīti ievietoti kastītē ar Vau kundzes simboliku. Toties nu bija iespēja aizvest uz Latviju veselus piecus idiotiski smaidošus Pluto. Vispār jau gatavu ēdienu atļāvāmies pirkt visai reti. Eiropā picas gabaliņš reti kad maksā mazāk par latu mūsu naudā, toties rīsi, kartupeļi, maize utt. ir krietni lētāki nekā pie mums. Taču pagatavot kaut ko mašīnā mums nebija iespēju. Jau Holandes vidienē sapratām, ka būs jāķeras pie ne pārāk patīkamajām, toties iedarbīgajām apēdāju metodēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka visapkārt neskaitāmi cilvēki pārtika no tā vien. Ar vārdu apēdas tiek saprasts jebkurš ēdiens, ko atrod uz ielas, tāpat kā vārds atdziras apzīmē aizdzertu kafiju, alu vai limonādi. Izmestas drēbes, sadzīves tehniku utt. apzīmē, pievienojot priedēkli at-, tas ir, atbikses, atledusskapis. Šīs terminoloģijas autori ir Cirvelis un Fritjofs, kuri to ieviesa, gadu iepriekš apceļodami Skandināviju vēl ekstremālākos apstākļos. Iedvesmodamies no skandināvu dievu panteona, viņi sprieda, ka gan jau debesīs arī ir kāds Lielais Apēdājs. Kad dievu dzīrēs kaut kas nokrīt zemē, tad tiek ne vien viņam, bet arī mazajiem apēdājiem uz zemes. Diezgan labs ķēriens Apēdājam tika Antverpenē. Ielas krustojumā konsultējāmies ar kādu beļģi par to, kur atrodas Rabīna Jakoba iela, kurā bijām atstājuši mašīnu, kad abi apēdu teorijas un terminoloģijas tēvi ievēroja pie luksofora atstutētus maisus ar drēbēm un uzklupa tiem virsū. Lupatas lidoja uz visām pusēm, sajūsmas saucieni sekoja cits citam. Es ieskatījos beļģa acīs, velti cerēdams ieraudzīt kādu reakciju. Pieklājīgais smaids, ar kādu viņš klāstīja ceļu, nozīmēja vienīgi to, ka tagad viņš zina, no kuras puses nākam.

Fritjofa guvums bija sniegbaltas, acīmredzot dārgas, Adidas treniņbikses un melnas sieviešu krimplēna bikses. Tās bija ļoti labas bikses, vienīgi Adidas iepriekšējais valkātājs acīmredzot, tās velkot, orientējās pēc brūnās strīpiņas oderes aizmugurējā daļā. Tās Fritjofs aizmeta prom, toties sieviešu bikses ar kabatas nazi apgrieza un uztaisīja sev šortus. Savukārt Cirvelis savu lielisko tumšzilo sieviešu džemperi vēl tagad mēdz uzvilkt, dodoties ciemos.

Leiputrija

Legālā marihuāna nav vienīgais, kas padara Holandi tik pievilcīgu pasaules klaidoņu acīs. Kā skaidroja holandiešu valodas skolotāja Meraija, kura mums uzsauca kādā krogā alu par Bovija Ziggy Stardust izpildījumu, tad LSD, heroīns, kokaīns, speed un tamlīdzīgas vielas tiek uzskatītas par smagajām, aizliedzamajām, savukārt hašišs un sēnes – are dark thing. Nekur nav teikts, ka tās drīkst lietot, tomēr nav arī teikts, ka nedrīkst. Kad iebildu, ka Amsterdamas narkotiku veikalu kvartālā sēnes tiek tirgotas pavisam atklāti, ka tās stāv milzīgos ledusskapjos, kur katrs var apskatīt un izvēlēties, mūsu jaukā sarunas biedrene piepūtās tā, it kā es būtu uzspļāvis valsts karogam.

– Tās taču ir sasaldētas, un pēc nopirkšanas tev tās mājās jāžāvē, jo tikai žāvētām sēnēm ir pietiekami spēcīgs efekts!

Acīmredzot šeit tas tiek uzskatīts par pietiekamu argumentu, lai sēnes būtu dark thing.

Holande ir zeme, kurā varētu būt visvairāk cilvēku ar tetovējumiem, pīrsingiem un tādu matu krāsu un griezumu, kas lauku tantes noved šoka stāvoklī. Brīvās paražas izpaužas ne vien homoseksuālistu laulībās, bet arī tādā ikvienam nepieciešamā vajadzībā kā čurāšana. Sabiedriskās bezmaksas tualetes vietām mēdz būt vienkārši aptuveni metru augsti četrvietīgi piramīdveida plastmasas pisuāri zem klajas debess. Dažās lielpilsētās ir ielas, uz kurām atļauts to darīt, vienkārši tēmējot uz sienu. Šajā zemē ir vairāk skvotu nekā jebkur citur, jo, pēc esošās likumdošanas, ja mājā neviens nedzīvo ilgāk par diviem gadiem, jebkuram cilvēkam ir tiesības tur ievākties un dzīvot. Tieši tā bija izdarījusi arī Tegelenas Katja, kura turklāt izīrēja istabas. Visas mēbeles un sadzīves tehnika, kas ir viņas mājā, atrasta uz ielas. Kad ieradāmies, laukumiņā pie mājas durvīm gaidīja televizors, kuru Marča bija atradis mums. Bija vēl divi citi, taču tie nebija tik lieli, un Katja likusi tos izmest, pēc tam, kad kāds no bērniem atnesa mājā tīri jēdzīgas slēpes un citu sporta inventāru. Īpašās dienās visa Holande izliek uz ielas vecās mantas, un citi ļaudis tās savāc sev. Kā ar sajūsminātu skaudību stāstīja tautieši, Katja nekad mūžā nav strādājusi, viņas draugs arī ne, izņemot to laiku, kad viņi tirgoja heroīnu, taču, kopš vecākā meita nokļuva slimnīcā pēc pārdozēšanas, bizness tika slēgts. Taču viņai ir viss, par ko cilvēki Latvijā sapņo un raujas pušu, strādājot no rīta līdz vakaram. Morāles maz, toties skaidrs: gribi labāk ēst, pārcelies uz Eiropu. Bezdarbniece Katja, kā apgalvoja Marča, nekad nesilda vakardienas ēdienu, bet gan pēc pusdienām palikušās kotletes izliek uz ielas citiem, tādiem, kam trūkst viņas apsviedības un prasmes iekārtoties.

Gulēšanas problēma

Sākumā gribējām turēties pie sava godīgā plāna – nakšņot kempingos un hosteļos, jo tas ir lētāk nekā viesnīcā. Taču pirmā un pēdējā nakts kempingā mūs pārliecināja, ka ir stulbi maksāt par to, ko visā Austrumeiropā dara par velti. Iežogotais skūtās zāles klajums, pa kuru kā teletūbiju šovā klejo pārbaroti trusīši, ir vieta, kurā vasaras atvaļinājumu pavada ne vien pensionāri un ģimenes ar bērniem, bet arī vīrieši brieduma gados. Šķiet, ka eiropietim saite ar dabu asociējas ar treileru un televizoru vai sauļošanās krēslu. Toties mēs izmantojām šādu taktiku: kāda parka vai parkplača krūmos atradām vietu, kurā trim cilvēkiem nakšņot, īpaši nekrītot acīs, un novietojām mašīnu tuvākajā bezmaksas stāvvietā. Divi gulēja mašīnā. Šādi ceļojot, ideālas nakšņošanas vietas ir tā sauktie carpool – palielas stāvvietas parku, upju vai lauku tuvumā. Gandrīz visi dzīvās dabas pleķīši gan iežogoti ar sētām un rotāti ar vācu tautas nacionālo vārdu Verboten vai tā tulkojumu, taču, ja vēlaties nakšņot Eiropas Savienībā un nevienam nemaksāt, atcerieties – kurš meklē, tas atrod. Un lai jūs nebiedē dažās lielpilsētās piekoptā tradīcija aizslēgt parkus uz nakti. Vajag tikai laikus ierasties ar savu paklājiņu un guļammmaisu, lai nav jākāpj pāri sētai. Aizaugušos parkos droši var nakšņot teltī; pieredze rāda, ka parku apmeklētāji teltij pievērš uzmanību ne vairāk kā vāverei. Ja parka veģetācija pašķidra, tad gan jau kāds cits piedrazots stūrītis, ko ieskauj šķidrs krūmājs, noteikti gaida. Tikai izlasiet stiklu lauskas no guļvietas, kā arī izvairieties no vietām, kas smird pēc kaut kā nezināma vai kur mētājas neatpazīstami atkritumi. Reiz mēs nakšņojām čūksnājā kādā no Antverpenes privātmāju rajoniem, kurā uz zemes bija izmesti dīvaini brūni bumbuļi. Pēc tam visi kasījāmies vairākas dienas, bet sarkanie plankumi uz manām kājām nozuda tikai ārpus Eiropas Savienības. Tilti ir lielisks aizsegs lietus gadījumā. Ja neesat vesels bars, diezgan jēdzīgi var izgulēties ceļamās vai remontējamās mājās, tikai uzvedieties godīgi, pēc jums tur nakšņos arī citi, turklāt kaitināt celtniekus, kuri tur strādā pa dienu, nav tālredzīgi. Daži klejotāji lielas cerības liek uz skvotiem, taču neviens jūs tur atplestām rokām negaidīs. Gribētāju bari ir milzīgi, visus izguldīt un pabarot nav iespējams, turklāt nemaz nevajag, jo var taču gulēt parkā vai kaut kur citur. Ēdienu katrs sev gādā pats – ar diedelēšanu, uzstāšanos vai zagšanu. Bet neviens no kopienas negribēs, lai viņu apzog. Būtībā viss atkarīgs no skvota līdera un no tā, vai jums ir paziņa, kurš aizbilstu labu vārdu. Dažos skvotos darbojas nelegāli bāri ar lētu alu un ēdienu, reizēm iespējams sarunāt pagatavot pašiem savu ēdienu uz kopienas plīts vai nomazgāties, taču tikpat labi var arī nepaveikties.

Bomžūr, Eiropas galvaspilsēta!

Ģentē pirmo reizi nolēmām sadalīties divās grupiņās. Fritjofu un Cirveli vilināja Francija, uz kuru doties ar mašīnu būtu neprāts, jo mēs nespētu sapelnīt pietiekami benzīna, lai nobrauktu milzīgos attālumus starp lielpilsētām. Savukārt mums trijiem viss bija apnicis un gribējās mājup. Tā nu viņi devās stopēt uz dienvidiem, bet mēs braucām atpakaļ. Drīz konstatējām, ka mašīnas tehniskā pase palikusi pie Cirveļa un pāri robežai mums netikt. Kādas trīs dienas gaidījām Holandē, kamēr abi bija sapelnījuši pietiekami naudas, lai tiktu interneta kafejnīcā un atsūtītu mums ziņu, ka gaidīs Briseles stacijā pie karaļa Kārļa pieminekļa katru vakaru astoņos. Devos turp bez naudas un biļetes ar diviem starptautiskajiem vilcieniem, kas pietur vienīgi ļoti lielās pilsētās, tātad pirms izmešanas iespējams nobraukt lielāku attālumu, un veiksmīgi nokļuvu galā. Un, lūk, tur jau viņi mani sagaidīja, ar lielisku atbaltmaizi un veikalā pirktām lētajām sinepēm.

– Varbūt vēlies kādu minerālūdeni? – Cirvelis ar tēvišķu lepnumu izvilka no maisiņa Evian pudeli. – Latvijā tāda maksā vismaz latu, mēs te tādas paceļam uz ielas.

Uz ielas bija pacelta arī baltmaize, krietns maiss ar bumbieriem, režģis alus, kam tikko beidzies lietošanas termiņš un puspica. Kad namatēvi man bija parādījuši NATO māju un citus arhitektūras pieminekļus, devāmies mājup, tas ir, uz telti parkā, un pa ceļam atradām gandrīz pilnu Marlboro paciņu. Patiesi, Brisele ir īstena apēdu lielpilsēta, kur nomirt badā nav iespējams. Kolēģiem jau bija izstrādāts maršruts no mājām uz darbu un atpakaļ, tajā ietverot iespējami vairāk metro staciju, jo tur var atrast visgarākos izsmēķus, kas turklāt ir sausi jebkuros laikapstākļos. Fritjofs vāca šo dārgo materiālu savā neilona jostas somiņā un tina cigarešu papīrā kā tabaku. Ieturējām romantiskas vakariņas parkā, kur čūksnājā starp policijas iecirkni un vietējo beļģu bomžu ligzdu mūsējie bija uzcēluši telti. No takas tā nebija redzama, jo aiz biezajiem krūmiem zēla nātres, garākas par mani.

Šeit guvu pieredzi, kas pārspēja pat Moišes kedas. Baidoties no lietus, Fritjofs uzstāja, ka teltij noteikti jāuzsedz neilona pārvalks, savukārt durvis tika aiztaisītas, lai iekšā netiktu odi, kuru šajā lielpilsētas nostūrī netrūka. Un tad – drebi, ak lasītāj! – Cirvelis novilka savas kurpes! Kājas gan žigli tika paslēptas guļammaisā, taču tas bija vājš mierinājums, jo viņš nevēlējās kurpes izlikt ārpus telts tā paša lietus dēļ. Taču, ticiet man, nekas nav briesmīgāks par mazā, slēgtā neilona telpā ar trīs elpojošiem un svīstošiem vīriem un viņu novilktajām kurpēm, ar atvērtu mazu zilu jostas somiņu, kurā glabājas metro salasītie cigarešu pārpalikumi. Fritjofam, redziet, uz nakti savajadzējās nazīti, ar ko nagus tīrīt.

Gadījums ar tehnisko pasi bija radikāli mainījis Cirveļa nodomus. Pēc viņa domām, tā bija zīme, ka jāatgriežas. Tā nu mēs trijatā atkal piekāsām Beļģijas dzelzceļu un nākamajā dienā jau bijām Holandē pie pārējiem, lai dotos atceļā. Iebraucot no Holandes Vācijā, kā parasti, apstājāmies nakšņot parkplacī. Tiklīdz izkāpām no mašīnas, mums līganā solī tuvojās ražena auguma vīrs sieviešu zeķbiksēs un somiņu plecā. Acīmredzot viņu pievilināja Moišes augstpapēdeņu klikšķēšana pa asfaltu. Pagrozījies apkārt, viņš, graciozi šūpojot gurnus, nozuda krūmos, kurp drīz sekoja ņiprs vīrelis šortos. Tikai tagad ievērojām, ka stāvvietā redzami tikai vīrieši un visi skatās uz mums ar savādu interesi, pārmīdami cits ar citu jautājošus skatienus. Taču saule jau rietēja, un mēs bijām tik noguruši, ka Moiše pat spītīgi atteicās novilkt savas sieviešu kurpes, lai netracinātu parkplača pastāvīgos apmeklētājus. Savā starpā piešķīrām zeķbikšotajam pavārdu Mauks un sākām taisīties uz guļu. Mēs ar Krišpapu iekārtojāmies mašīnā. Jau bijām ielīduši guļammaisos un atslābuši, kad logos parādījās mūsu kolēģu niknās sejas. Ieradušies parkplača birztaliņā ar telti, viņi konstatēja, ka arī krūmi pilni ar zilajiem.

– Kā tādi zombiji viņi klusējot sanāca mums apkārt un, nesakot ne vārda, skatījās virsū, – sūdzējās Fritjofs. – Ietvēra mūs aplī, un es jau nobijos, ka netiksim prom, taču aizbēgām gan. Tur nav vietas, kur telti celt, visur taciņas ar dūdojošiem pārīšiem.

Lietum līstot, mēs nakts melnumā kūlāmies uz priekšu, līdz atradām kaut ko drošāku – stāvvietu ar čūksnāju pie kāda hospitāļa.

Joprojām nebiju pārliecināts, vai esmu izdarījis visu, lai būtu atradis darbu. Vietējo apklaušināšana neko nebija devusi, atlika tikai viena cerība – paziņas. Hannoverē atkal šķīrāmies, šoreiz mēs ar Fritjofu devāmies uz dienvidiem, lai apciemotu savu seno draugu Vadimu, Latvijas krievu ebreju (pilnīgi lojāls apzīmējums, kam piekrīt arī viņš pats), kurš mazā pilsētelē starp Vircburgu un Nirnbergu dzīvoja īstu krievu imigranta dzīvi. Pārējie trīs saņēma no mājām naudas pārvedumu un veiksmīgi aizbrauca līdz pašai Rīgai, izņemot pilnīgi nekaitīgu mašīnas sadursmi ar cūku Polijas vidienē.

Up and down

Hannovere man šķita bezpersoniska un nelaipna pilsēta. Kara laikā gandrīz pilnīgi izpostīta, tā tikusi veidota kā ultramoderna city, taču tagad tās debesskrāpji izskatās novecojuši un būtu smieklīgi, ja nebūtu tik muļķīgi lieli. Naudu mums meta ļoti maz. Par pēdējiem feniņiem nopirkām Mars lielkonfekti un pilnīgi sausā devāmies ar vilcienu uz Fuldu, kas bija Vadima mājoklim tuvākā pilsēta. Tur nokļuvām gandrīz naktī, visu dienu neko neēduši, bez īpašas pārliecības par to, vai Vadims joprojām dzīvo vecajā adresē. No domas, ka rīt atkal būs jāiet spēlēt, mestos šķērmi, ja vien mēs būtu kaut ko ēduši, taču ēduši mēs nebijām krietni sen, un es sāku just to, ko badošanās guru Pols Bregs sauc par patīkamu vieglumu un sajūtu, ka tūlīt pacelsies gaisā. Vienīgi enerģijas uzplūdu nebija. Fritjofam savukārt sākās kaut kas līdzīgs redzes halucinācijām, kad priekšmetu kontūras izplūda un kļuva jo neskaidrākas, jo ilgāk uz tām skatījās. Pēdējiem spēkiem aizvilkāmies uz privātmāju puduri pilsētas nomalē un, sijājot lietutiņam, uzcēlām telti čūksnājā starp dzelzceļu un miskastes konteineriem. Nākamais rīts bija mitrs un depresīvs, smidzināja, un šķita, ka šajā mazpilsētā neviens mums neko nemetīs. Fritjofs tomēr pierunāja mani doties vismaz apēdu meklējumos, un labi vien bija. Ieejot vecpilsētā, mēs atradām uz ielas siltu hotdoga desiņu. Tā bija laba zīme.

Apstājāmies uz patukšas gājēju ielas un, lietum līstot, sākām raut vaļā. Liels bija mans pārsteigums, kad pēc divām dienām izrādījās, ka esam nopelnījuši sešdesmit latu! Lepni par to, ka varam pat nopirkt vilciena biļeti, mēs tomēr devāmies pie Vadima ar stopiem, kas Vācijā izrādījās necerēti veiksmīgi, lai gan mūs ņemošie labdari allaž uzsvēra, ka tagad cilvēki vairs nav tik atsaucīgi kā agrāk. Panākumu atslēga slēpjas milzīgajā ātrumā, ar kādu notiek pārvietošanās pa autobāņiem, tikai jābalso benzīntankos. Šādā veidā nepilnā dienā iespējams šķērsot visu milzīgo Vāczemi no robežas līdz robežai.

Fuldā biju sācis tā pa īstam izprast, ko austrumeiropietim nozīmē Eiropas Savienība. Pirmos skopos feniņus mums iemeta divi puiši no Tbilisi, kuri te dzīvoja jau divarpus gadu. Nedaudz patērzējām. Kad kārtējā smaidošā kundzīte iemeta mums piecas markas, viens no gruzīniem saviebās un pamācoši sacīja:

– Paskaties uz viņiem. Staigā te smaidīdami, bet faktiski viņi visi ir p…. Bagāti p…, un nekas vairāk.

Jau Holandē no vietējiem latviešiem biju iemācījies, ka nelegālo strādnieku valodā sūds apzīmē tās valsts valūtu, kurā tu dzīvo. Patusējis ar Vadima draugiem Vācijā, izpratu to visu vēl dziļāk. Vācijā dzīvo tūkstošiem Krievijas vāciešu, kuri neprot vāciski vairāk par guten Morgen un kuriem vairāk arī faktiski neko nevajag. Bez savas Sozialhilfe imigranti saņem vēl naudu par to, ka mācās tā saucamajās Euroschule (it kā) dzimto vācu valodu. Valodas prasmes trūkumu gan viņi diez vai izjūt, jo postpadomju diaspora ir kā valsts valstī, un ar visādu veidu pabalstiem pilnīgi pietiek, lai īrētu dzīvokli, paēstu un nopirktu tīri jēdzīgu auto. Neviens no manis sastaptajiem legālajiem un nelegālajiem strādniekiem un bezdarbniekiem nespēja atbildēt uz jautājumiem par to, kā sauc valsts prezidentu vai kas pēdējā laikā noticis valstī. Kāds Vācijā astoņus gadus nodzīvojis krievs man reiz nopūzdamies sacīja:

– Lai cik te dzīvoju, vāciski tā arī neesmu iemācījies. Sacīt kaut ko saku, taču caur manu sirdi šie vārdi neiet, es tikai atkārtoju skaņas, ko iemācījos no galvas un iztulkot pat neesmu spējīgs.

Austrumeiropieši labākajā gadījumā runā angliski, jo klīst visur – atšķirībā no aziātiem, turkiem un arābiem, kuri parasti izvēlas vienu mītnes zemi un tās valodu tad arī apgūst vismaz savam biznesam nepieciešamajā līmenī. Viesojoties pie Vadima, iepazināmies ar daudziem no bijušās Savienības, bet ne ar vienu pašu vācieti. Šie kontakti neko nedeva, jo neviens no jaunajiem paziņām nekur nestrādāja un pat nespēja iedomāties, kur varētu atrast kādu darbu.

Un tā notika pēdējā šķiršanās: es devos ar stopiem mājup, Fritjofs – uz Franciju. Vēlu vakarā ieradies Hamburgā, ilgi meklēju čūksnāju, kur piemesties, līdz beidzot atradu stikliem piekaisītu krūmu puduri pie stadiona žoga. Izņemot kaltētu diļļu pulveri, ko šķiroties uzdāvināja Vadims, ēdama nekā nebija, tāpēc noslēpu somu un ar ģitāru devos meklēt slaveno Rēperbānu, uz kura atbilstoši maniem priekšstatiem tieši naktī vajadzēja sākties aktīvai cilvēku kustībai. Tā arī bija, taču šī izsenis ar netikumību slavenā iela lika man vilties. Pirmkārt, ar to, ka visas iespējamās vietas arī divos naktī bija aizņēmuši ielu muzikanti vai diedelējoši panki; otrkārt ar to, ka pēc Amsterdamas un Antverpenes sarkano lukturu kvartāliem Rēperbāns šķita kā visparastākā iela, uz kuras starp picērijām iespraukušies pārāk daudz Labi vai Kupidons Plus tipa veikali. Vienīgie, kas cenšas uzturēt izvirtību perēkļa slavu, ir striptīza bāru īpašnieki, kuri rausta garāmgājējus aiz piedurknēm un aicina ieiet paskatīties, turklāt nevis uzsverot savu meiteņu dotības, bet gan sacenšoties ar to, kuram lētāks alus. Patiešām, tie, kurus interesē uz meitenēm ne tikai skatīties, dodas uz Rēperbāna policijas iecirkni, gar kura sienu stāv meiteņu rinda un uzrunā jebkuru cilvēku, kas paiet garām. Izņemot muzikantus ar ģitārām, kā pamanīju jau pie striptīza bāriem un par ko pārliecinājos arī šeit. Kad pagāju garām pēdējai rindā stāvošajai meičai, izdzirdu aicinošu Halo! sev aiz muguras. Atskatījies ieraudzīju smalku dāmu gados, kura vilcinādamās palēnināja soli uz saucienu.

Lūk, ko nozīmē profesionālisms. Taču salīdzinājumā ar Antverpenes prostitūtu galeriju – garu gaiteni starp mājām, kurā puskailas meitenes sēž stikla būros ar gultām un bērnu rotaļlietām – Rēperbāns ir diezgan garlaicīga vieta. Nerunājot nemaz par Amsterdamu, kurā viss ir ierīkots ar aprēķinu uz tūristiem. Vakaros pa šaurajām ieliņām pārvietoties ir gandrīz neiespējami, atliek vienīgi ļauties cilvēku straumei, lai nes no viena būra uz nākamo. Vietām tie atrodas trīs stāvos. Vizīte maksā 400 guldeņu, parādot naudu un piezvanot pie būra durvīm, klients tiek ielaists iekšā, aizkari aizvilkti, un turpat arī viss notiek. No būra iznākušos visa iela sveic ar gavilēm.

Amsterdamā es redzēju vislielākās silikona krūtis savā mūžā. Tās piederēja simpātiskai aziātei, kura tupēja vienās biksītēs savā būrī, kratīja milzīgās bumbas tehno ritmā un rokā turēja savu fotogrāfiju tieši tādā pašā pozā, tikai bez biksītēm. Bildē bija redzams, ka pārējā atribūtika ir izteikti vīrišķīga.

Īsāk sakot, Hamburga man nepatika, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pa dienu centrā es nopelnīju niecīgu summu – sešpadsmit markas. Neatlika nekas cits kā pa zaķi doties ar metro uz pilsētas robežu un tālāk ar stopiem līdz Lībekai, kur, kā uzzināju pa telefonu, tobrīd atradās mani radi, kas taisījās drīzumā ar mašīnu doties atpakaļ.

Un tā nu es izbaudīju tik ilgi izpalikušos civilizācijas labumus – siltu ēdienu, gultu ar palagiem un, pats galvenais, vairākas vannošanās pēc kārtas, un drēbju nomaiņu. Bija jau arī pēdējais laiks. Ceļā biju sabijis aptuveni pusotru mēnesi. Reiz Fritjofs uz ceļa man bija teicis, ka līdzīgi tam, kā peļķe saules staros iztvaiko, viņš no netīrības tūlīt izsmirdēs pa tīro un vairs nebūs. Tobrīd mana roka nodrebēja, un es aiz cilvēcīgas līdzjūtības to nepacēlu pretī braucošajai mašīnai, kurā sēdēja simpātiska meitene. Man negribējās tik jaunā būtnē radīt kompleksus pret klejotājiem vai vīriešiem kā tādiem, un mēs sagaidījām traktoru ar mēslu kravu. Tas bija Bavārijā, fantastiski skaistā Vācijas novadā, uz kurieni es noteikti aizbraukšu vēl. Tāpat kā uz Franciju, kurp Fritjofs aicina savos retajos un neregulārajos elektroniskā pasta sūtījumos.

Attēlā: grupa “Zupski Rubin”