Mikrorajona ekstrēmisti

Vakar, pēc spraigas darba dienas atgriežoties mājup, ikkatru manas ģimenes locekli gaidīja nelāgs pārsteigums – metāla durvis ar ieķīlējušos atslēgu, kuru no ārpuses vairs nav iespējams atslēgt. Nācās turpat kāpņu telpā rīkot lokālu brainstorming – ko darīt.

Pirmā ideja, bez šaubām, būtu – zāģēt. Taču piekritīsiet, gadījumā, kad darīšana ir ar „zirnekli”, tā nebūt nav patīkama alternatīva. Pirmkārt, pirms tādu durvju arīdzan pietiekami problemātiskās izcelšanas jāpārzāģē četri resni tērauda stieņi, otrkārt, nemaz nerunāsim par izdevumu apmēriem, kas var rasties to atjaunošanā…

Otrā doma – ielīst no stāva kaimiņu balkona savējā un atvērt visas durvis no iekšpuses. Laba ideja. Īpaši gadījumos, ja kaimiņi ir mājās… Caur citiem kaimiņiem atradu šo meitas tālruņa numuru, kura gan atradās ārzemēs, tomēr atbildēja un savukārt nosauca mātes kontaktnumuru. Jāsaka gan, šie sarežģītie pūliņi rezultātā nekā nedeva, jo pieminētie ļaudis atradās tālu lauku mājās un todien mājās ierasties nebūt neplānoja.

Trešā ideja – nospļauties par visu, braukt nakšņot citur (piemēram, vecāki pie sievastēva, Džerijs pie Deģenerāļa) un gaidīt nākamajā dienā ierodamies mājās kaimiņus, caur kuru balkonu tad tomēr ielīst savā dzīvoklī.

Tad Džerijs pajokoja – sak, var jau nolaisties arī no augšējo kaimiņu balkona. Taču kaut kā man tobrīd bija aizmirsies, ka tieši no tēva man ir iedzimusies tā kāre uz pēkšņajām idejām. Raugi, tēvs tūdaļ šai „idejai” traki pieķērās, atstiepa no garāžas trosi un pierunāja mani arī domāt, ka tā ir laba ideja. Devāmies ciemos pie augšstāva kaimiņiem.

Lilita (tā sauc dzīvokļa saimnieci) sākumā domāja, ka mēs jokojam. Pēc tam viņa domāja, ka mēs taču tikai paskatīsimies pāri balkona malai un sapratīsim, ka tas ir nereāli. Un pēc tam viņa stāvēja pie balkona durvīm un nervozi pīpēja…

Papildus nelādzība bija tāda, ka īsti jau nebija, kur troses otru galu piesiet. Ja tēvs neuzmanīgi zaudētu atbalsta punktu, man viņa svaru vienam noturēt nekādi neizdotos. Bet dzīvoklī bija ielikti jaunie logi ar plastmasas rāmjiem, pie balkona durvīm atradās trausli iebūvētie skapji utt. Vārdu sakot, izstāstīt to ir pagrūti, taču secinājumi bija augšminētie – papildus balsta punkta nav. Visbeidzot kaut ko līdzīgu gan izdevās tomēr noorganizēt, apmetot trosi cilpā apkārt balkona plastikāta durvīm…

Ko īsti tēvs darīja aiz balkona malas, es redzēt nevarēju – man nācās paļauties tikai uz dzirdi un viņa norādījumiem, pārvietojot trosi pa balkona malu. Kā tieši viņš, laižoties gar balkona vienu malu un konstatējot, ka attiecīgais lodžijas logs ir cieši aizvērts, pārvietojās pie otrā malā esošā, man nav īsti skaidrs, jo trosē viņš pilnībā nevienā brīdī neiekārās, taču palodzes tur vienkārši nav. Jāpajautā kādam kaimiņam no pretējās mājas, varbūt būs redzējis, hehe. Lai gan diez vai, citādi gan jau būtu izsaukuši policiju, kad viens tā gaišā dienas laikā rāpjas no balkona uz balkonu.

Kas ir pats dīvainākais šajā stāstā – zinu, ka tēvs patiesībā jau no bērnības baidās no augstuma. Vienlaikus gan viņš uzskata, ka ar bailēm var cīnīties, tikai tās aktīvi pārvarot. Bet vai es ņemtos pārvarēt bailes no augstuma, laižoties pāri sestā stāva balkonam trosē, kas iesieta plastmasas durvīs? Hmmmmmmm……..