Atkal sagrēkošu – pārpublicējot funny video no YouTube krājumiem. Bet patiesi, smejoties par šo, kādā brīdī apraudājos, goda vārds. Un tad jau nevar nepaziņot par to visai pasaulei, kontinentam, valstij, pilsētai, rajonam, kvartālam, mājai, stāvam, dzīvoklim, istabai (atbilstošo pasvītrot).
Priekš kāda laiciņa rīkoju tādu kā tautas akciju “Uzdod jautājumu Džerijam”, kuras ietvaros man visu ko varēja pajautāt, uz ko es solījos atbildēt šai blogā. Protams, ka pēc tam noslinkoju un neko tā arī neuzrakstīju, hehe. Bet arīdzan jautājumu, jāteic, tādu īsti interesantu un aizraujošu nebija. Taču, izlasījis pirmo no Cirveļa – “Vai pietiekami alkohola krājumi mājās tev rada drošības sajūtu?”, – atcerējos, ka tā arī neesmu taču Jums izstāstījis slaveno Teiksmu par slaveno Ledusskapi. Te nu tā būs, re.
autors: Džerijs Šterns
datums: 2002. gads
Kāpnēs satiku krusttēvu. Viņš tūlīt pamanīja, ka esmu dzēris, un mani pamatīgi nostrostēja. Bet es jau pārāk biju pieradis pie vecā vīra mūžīgās rūkšanas un nīgrošanās, lai to pamanītu. Izklaidīgā pacietībā noklausījos sprediķi, viņa virsvadībā izmeklēju sirdsapziņu, nožēloju grēkus un, apliecinājis apņemšanos laboties, pirmajā izdevīgajā mirklī iešmaucu dzīvoklī.
Vecais, tik ierastais priekšnams. Skapītis ar spoguli. Grīdsegas celiņš. “Mjeauuuumrrrrrrr..” Kaķis. Biju aizmirsis, ka arī tas te dzīvo. Nolādētais dzīvnieks. Kādreiz es izskrāpēšu viņam acis un atstāšu savas spalvas visos viņa kreklos. Kaut kur ir bijis atvērts logs. Auksta gaisa plūsma sāpīgi iegriež ausī, kad metos skrējienā. Gaitenis cenšas man iekost, taču es esmu ātrāks. Durvis. Vēl vienas durvis. Ar blākšķi iegāžos gultā un skaļi izpūšu aizturēto elpu: neesmu ļāvis dzīvoklim to nozagt. Izstiepjos visā augumā un atslābinājies ļauju vienai-otrai cigaretei sevi izsmēķēt. Nodzīvota ir vēl viena diena.
