Nesen mēģināju tā rāmi un bez emocijām pasmadzeņot, kāpēc gan vietējā sabiedrība tik vāji iestājas par savām tiesībām, kaut iemeslu mums dažubrīd būtu pat vairāk kā dažai karstu protestu zemei. Protams, bez emocijām tomēr nesanāca, taču pāris interesantas domas, ar kurām gribētu arī dalīties, tomēr procesā radās. Raudzīt plašāk…

Nē, tas pat īsti nav pareizais apzīmējums. Precizēšu – man latvju politiskā ikdiena ir nenormāli noriebusies. Ar visu tās divkosību, zemiskumu, regulārajām nodevībām, sīkmanisko domāšanu, nemitīgo ieciklēšanos uz materiālismu un aizmiršanu par cilvēciskām vērtībām. Taču es tajā tik un tā palikšu, interesēšos un aktīvi piedalīšos – dēļ vārdiem, kurus reiz teica īru politfilozofs Edmunds Bērks: “All that is necessary for the triumph of evil is that good men do nothing.”

Tas ir – viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir panākt, lai labi cilvēki neko nedara. Kas patiesībā ir vislabākais skaidrojums Latvijas patreizējām politiskajām un ekonomiskajām nedienām – jo, kā jau esmu agrāk rakstījis, tieši Latvijā ir Eiropas valstīs visproblemātiskākā situācija cilvēku sabiedriski politiskās līdzdalības sektorā. Ja daudzās pasaules valstīs pašiem iedzīvotājiem liekas pilnīgi normāli līdzdarboties tiklab visdažādākajās nevalstiskajās organizācijās, kā arī valsts un pašvaldību institūciju darbā, pie mums tas joprojām ir raksturīgi tikai pavisam nelielai sabiedrības daļai… Diemžēl. Bet kāpēc lai valdību uztrauktu tādas sabiedrības problēmas, kura pati par to risināšanu nemaz neinteresējas?

Nedaudz statistikas: Apburtais loks Latvijas politikā

Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.

1. daļa: Pilsēta runā

Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.

Raudzīt plašāk…

“Ja kāds no mūsu lēmumu pieņēmējiem kaut uz mirkli būtu ieklausījies ekonomistu sacītajā, teiksim, 2007. gadā, viņš šodien diez vai aizrautos ar populārā vārda “krīze” skandināšanu. Par krīzi var runāt tad, ja kāds sociālās organizācijas modelis iekšēju vai ārēju iemeslu dēļ piedzīvo nopietnas funkcionālas grūtības. Pasaules finanšu sistēmā varbūt patiešām ir krīze. Taču Latvijas ekonomikā nav krīzes, jo nav nekāda modeļa, kurš varētu piedzīvot funkcionālas grūtības vai pārvarēt tās. Pēdējo gadu laikā Latvijā ir norisinājies anarhisks ekonomiskas caurejas process, kuru uzskatīt par kaut kādu daudz maz skaidru organizācijas modeli ir pilnīgi nepamatoti. Tādēļ nomierinošā runāšana par “krīzi” un tās pārvarēšanu šodien vienīgi uz laiku atbrīvo no nepieciešamības atbildēt uz sāpīgo jautājumu — no kurienes lai nāktu šīs valsts izaugsme tagad, kad īpašumu burbulis ir pārsprādzis?”

Pilns raksts: FAILED STATE. LATVIJA?

P.S. Patiešām iesaku izlasīt šo rakstu.