Es to saku nopietni, hehe. Pirms brīža stenēdams vilku zābakus un taisījos doties uz tuvējo veikalu pēc enerģijas dzērienu kravas – citādi neredzēdams iespējas pēc pāris jau negulētām naktīm vēl paspēt veikt to darbu apjomu, kas nepieciešams līdz rītdienas eksāmenam.

Bet re, pēkšņi atnāk īsziņa no “Turības” – sak, rīt Jums eksāmens nenotiks, pārcelts par nedēļu uz priekšu. No tiesas, ja šī sms būtu pienākusi minūtes 10 vēlāk, es būtu diezgan pikts. Bet šādi bija tieši īstajā mirklī, attiecīgā mācību iestāde laikam savā štatā nodarbiba ekstrasensus, kas paredz precīzus brīžus, kuros īpaši iepriecināt studentus.

[iz reklāmistu kursa hronikām]
Iveta (docente):
– Kas vispār ir daivings?
Studenti:
– Niršana! (utt.)
Iveta:
– Un nevar normāli pateikt “niršana”, kāpēc vajag izdomāt visādas snorkelēšanas, daivingus?
Džerijs (viens no studentiem):
– Un to saka cilvēks, kas mums stāsta par merčendaizingu.
Iveta:
– Okei, viens-nulle.

Šovakar es esmu skumjš. Malkoju “Scottish Leader” viskiju, laiku pa laikam aizdedzinu pa kādai Parliament Silver Blue cigaretei – nē, ne ar šķiltavām; šoreiz lietoju LSDSP reklāmas sērkociņus. Paralēli sarakstos ar kādu meiteni, kuras darba pienākums ir popularizēt Biznesa augstskolu “Turība”. Runājam par mūsdienu reklāmas būtību. Man, starp citu, minētā augstskola tiešām patīk. Tūlīt kārtējo reizi skatīšos “Equilibrium” – filma, kura savā ziņā ir plaģiāta apvienojums par Bredberija “451 grāds pēc Fārenheita”, “The Matrix” un  lielisko Giljema “Brazil”, tomēr nes sevī vērtīgu message, kuru ir vērts nepalaist garām. Piedevām, protams, galvenajā lomā ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem, par kuru tāpat esmu rakstījis. Tādas, lūk, mēdz būt manas skumjas – un visa mana dzīve, kuras režisors (ļoti ceru, ka tas esmu es pats) nekādi neaizmirst par product placement.

Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē nekas būtisks jau dažu labu gadu nav mainījies). Taču šodien jau esmu pārdomājis, jo negribētos, lai topu kādubrīd nejauki pārprasts no dažādos dienas pulksteņlaikos sastaptiem dažādiem ļaudīm – un rakstu jau citādi. Tātad, vēstījums Jums – vispirms par arodbiedrību tusiņu pie Raiņa pieminekļa Rīgā, tad Džerija gaitām Biznesa augstskolā “Turība” un visbeidzot Andrejsalu ar Kaukuļa un viņa draugu dziedājumiem.

Raudzīt plašāk…