Pirms pāris dienām, uzturoties sabiedriskajā transportā, nācās novērot diezgan skumju ainu – trīs puišeļus ar skolas somām (vizuāli likās, ka varētu būt pirmklasnieciņi). Skumju tāpēc, ka minētie visa ceļa garumā savā starpā skaļi saklaigājās, un viņu galvenā, dzidriem smiekliem pavadītā “spēlīte” bija šāda – viens iebļaujas “nāvi okupantiem!”, otrs mauc pretī: “aizver muti!”… Saprotams, bērneļiem jau šie vārdi neko sevišķu nenozīmē, tikai tāds izsauciens, ko liels onkulis televizorā pateicis un kas kļuvis par valsts līmeņa jociņu. Mēs jau arī smejamies, kad izrādē klauns paslīd uz banāna mizas un kritienā sasit pakaļu. Bet skumji, ka valsts folkloru pamazām sāk sastādīt šādas klaunādes…

————-
* bērni – dzīves ziedi

Šovakar es esmu skumjš. Malkoju “Scottish Leader” viskiju, laiku pa laikam aizdedzinu pa kādai Parliament Silver Blue cigaretei – nē, ne ar šķiltavām; šoreiz lietoju LSDSP reklāmas sērkociņus. Paralēli sarakstos ar kādu meiteni, kuras darba pienākums ir popularizēt Biznesa augstskolu “Turība”. Runājam par mūsdienu reklāmas būtību. Man, starp citu, minētā augstskola tiešām patīk. Tūlīt kārtējo reizi skatīšos “Equilibrium” – filma, kura savā ziņā ir plaģiāta apvienojums par Bredberija “451 grāds pēc Fārenheita”, “The Matrix” un  lielisko Giljema “Brazil”, tomēr nes sevī vērtīgu message, kuru ir vērts nepalaist garām. Piedevām, protams, galvenajā lomā ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem, par kuru tāpat esmu rakstījis. Tādas, lūk, mēdz būt manas skumjas – un visa mana dzīve, kuras režisors (ļoti ceru, ka tas esmu es pats) nekādi neaizmirst par product placement.