Šis gan ir pavecs raksts, ko tiku saveidojis un vairākkārt publicējis vēl 2008. gada pavasarī – īsi pēc neveiksmīgā “stacijas flešmoba” Rīgā. Bet pēdējos mēnešos attiecīgā tēma kļuvusi atkal tik populāra, ka nenoturos, neielicis rakstu arī šajā blogā. Lai nepazūd.

Problēma slēpjas faktā, ka pēdējo gadu gaitā Latvijā arvien populārāks top vārdiņš „flashmob” – taču tikai vārdiņš. Jo akcijas, kas to pavada, nebūt nav nosaukumam adekvātas. Latvieši turpina spītīgi saukt par flashmob visu, IZŅEMOT flashmob.

Raudzīt plašāk…

Astoņos no rīta sarkanām acīm un manāmi īgns ievēlos vietējā veikalā – un nopirku alkoholisku kokteilīti. Gan pārdevēji, gan nejaušie skatītāji, bez šaubām, pieņēma kā esošu tradicionālo shēmu – puisis visu nakti dzēris un tagad turpina vai jau pohojas. Bet nē! Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka es vienkārši cēlos vairākas stundas pirms tam, lai palīdzētu uz laukiem braucošajai māmuļai aizgādāt līdz stacijai mantas un – ak jel! – čivauvu. Zinu, te no lasītājiem mani īpaši sapratīs kāds Andris, kura piedzīvojumi ar čivauvu ir bijuši ne mazāk skarbi.

Raudzīt plašāk…

Šī būs tā retā reize, kad nenoturēšos, nepublicējis svešu rakstu – kā jau vienmēr esmu teicis, tautai savi varoņi jāzina. Šis 2003. gada raksts ir savā ziņā izdzīvošanas skola, piedevām ļoti interesanti rakstīts. Autors ir mans kādreizējais kursabiedrs Aleksandrs Ruģēns, grupas “Bardo Splash” idejiskais tēvs, tekstu autors un basists, bet viens no pieminētajiem personāžiem, savukārt, manis paša projekta eks-ģitārists Fritjofs Peppe, tāpēc sajūtu dižu garīgo kopību un gribu tajā dalīties arī ar citiem.


2011: nu jau šī raksta autors ir kļuvis Latvijā
pazīstams kā “jaunais autors” Vilis Lācītis


Saturs: Patiess stāsts par piecu austrumeiropiešu atbruņojoši naivu mēģinājumu integrēties Eiropas Savienībā un to, ko viņi tur ieraudzīja. Avots: “Likuma vārdā” (2003).

Raudzīt plašāk…