Jūtos vienkārši spiests vēstīt Jums par tik senu pasākumu, jo drīz te parādīsies stāsts arī par jau ceturtajiem šai pašā vietā un kompānijā svinētajiem svētkiem, tamdēļ neiztikt bez zināmas priekšvēstures.

Jautāts, kuri ir bijuši mani vislabākie Līgo svētki, atceros vairākus. Precīzāk, trejus. Pirmie no diviem bija pavadīti paša laukos, vieni atmiņā palikuši ar trakulīgu braukāšanos ar dīvainām automašīnām un klētiņā uzsprāgušu alus mucu, kas draugam Jurim lika ar putu piešķiestām brillēm kā lielam kurmim labu brīdi visai smieklīgi taustīties pēc gaismas (toties vakarā viņš revanšējās liktenim, plūkdams papardes ziediņu pie manas māsīcas); otrie pavadīti turpat, ar draugiem itin nejauši muļķojot iedzīvotājus (patiesi nekādi nevaru saprast, kas tiem lika noturēt mūs par mūziķiem, kas spēlēs klubā) un liktens atriebes mirklī nakts lietusgāzes laikā mēģinot izrakt iesprūdušo Audi no kaimiņa bietēm…

Bet trešie… eh, trešie bija, ir un droši vien būs paši tīkamākie manas dzīves gājumā. Svinēti tie tika 2006. gadā laukos pie Latvijas Aktieru savienības prezidenta Rolanda Zagorska kā vienots vairākdiennieks, sākot ar Rolanda sievas Lienes 30-gadi un beidzot ar jāņošanas paģiru dienu. Par to visu tad arī drusku sīkāk, cik nu atmiņā un pēc fotogrāfijām varēšu piemināmā sagrābstīt.

Raudzīt plašāk…

Astoņos no rīta sarkanām acīm un manāmi īgns ievēlos vietējā veikalā – un nopirku alkoholisku kokteilīti. Gan pārdevēji, gan nejaušie skatītāji, bez šaubām, pieņēma kā esošu tradicionālo shēmu – puisis visu nakti dzēris un tagad turpina vai jau pohojas. Bet nē! Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka es vienkārši cēlos vairākas stundas pirms tam, lai palīdzētu uz laukiem braucošajai māmuļai aizgādāt līdz stacijai mantas un – ak jel! – čivauvu. Zinu, te no lasītājiem mani īpaši sapratīs kāds Andris, kura piedzīvojumi ar čivauvu ir bijuši ne mazāk skarbi.

Raudzīt plašāk…