Biju aizkāpis līdz agrāk(i) absolvētās vidusskolas salidojumam, kas reizē bija arī tās pastāvēšanas 25. jubileja. Pasākumā daži jaunieši ik pa brīdim nolasīja tiem priekšā sarakstītus tekstus, no kuriem kāds ietvēra arī aicinājumu atcerēties laiku, kad viss bija vienkārši un viegli. Sak, toreiz likās, ka varam kalnus gāzt un nekas nav par grūtu, nu, ja salīdzina ar šo brīdi. Un klātesošie māja ar galvām un piekrītoši ko bubināja – bet es tai brīdī gan aizdomājos, ka patiesībā viss tomēr ir otrādi. Tieši šobrīd mēs taču esam attiecībā pret itin visu vairāk vai mazāk pofigisti, bet toreiz, pirms daudziem gadiem, viss bija sasodīti grūti, traģika ik pārdomās un kosmosa mēroga problēma katrā lēmumā… Protams, atmiņās jau vienmēr tīk zāli zīmēt pagātnē zaļāku, tak kopumā tie ir tīrie māņi.
Tag: vidusskola
Piedzīvojums liftā
Nē, nē, tā nebūs 2. daļa stāstam par Kunigundi – vien atmiņas, ko izraisījušas kādu draudziņu klasiskās teorētiskās diskusijas par to, vai palēciens krītošā liftā var izglābt cilvēku no nosišanās. Par šo nezinu, taču krītošā liftā es tiešām esmu bijis… Kopā ar vairākiem lieciniekiem, tā ka nekādu izdomājumu.
Notika tas laikā, kad vēl mācījos vidusskolā, tā ap 1997. gadu vai agrāk. Katrā ziņā, tas bija laiks, kad pat mobilie telefoni vēl bija salīdzinošs retums, kam šajā stāstā arī ir sava nozīme. Gadījās pāris brīvas stundiņas; nelielā klasesbiedru bariņā aizdevāmies ciemos pie kāda no tiem A. Deglava ielas mājās. Kā jau kārtīgi vidusskolnieki, iedzērām bezalkoholisko alu, uzpīpējām beznikotīna cigaretes un parunājām par tēmām, kas nebija saistītas ar seksu, hehe. Kad pienāca laiks doties atpakaļ uz skolu, bijām gana noguruši, lai neskrietu no septītā stāva lejup pa trepēm, bet izmantotu liftu. Un te nu tas sākās…