Biju aizkāpis līdz agrāk(i) absolvētās vidusskolas salidojumam, kas reizē bija arī tās pastāvēšanas 25. jubileja. Pasākumā daži jaunieši ik pa brīdim nolasīja tiem priekšā sarakstītus tekstus, no kuriem kāds ietvēra arī aicinājumu atcerēties laiku, kad viss bija vienkārši un viegli. Sak, toreiz likās, ka varam kalnus gāzt un nekas nav par grūtu, nu, ja salīdzina ar šo brīdi. Un klātesošie māja ar galvām un piekrītoši ko bubināja – bet es tai brīdī gan aizdomājos, ka patiesībā viss tomēr ir otrādi. Tieši šobrīd mēs taču esam attiecībā pret itin visu vairāk vai mazāk pofigisti, bet toreiz, pirms daudziem gadiem, viss bija sasodīti grūti, traģika ik pārdomās un kosmosa mēroga problēma katrā lēmumā… Protams, atmiņās jau vienmēr tīk zāli zīmēt pagātnē zaļāku, tak kopumā tie ir tīrie māņi.