WhiteRabbit

Nesen draugs Andža mani pierunāja apmeklēt filmu “Iron Man 2″. Pat biļeti uzdāvināja. Spriedums – nekādas sevišķas intelekta spozmes, bet kā popcorn movie vienkārši ideāls gabals. Skatāms tikai un vienīgi kinoteātrī draugu pulkā. Kā maza rozīnīte – Mikijs Rurks sev ļoti piestāvošā tēlā.

Skatījos filmu, starp citu, kinoteātrī “Cinamon”, kur nācās sastapties arīdzan ar ļoti interesantu roku žāvējamo agregātu – tā radītā gaisa plūsma ir tik spēcīga, ka pat nepaspēj nožāvēt rokas, bet vienkārši iepūš ūdeni klienta piedurknēs, hehe. Plaša spektra sajūtas garantētas.

Atgriežoties mājās, acīm vērās vēl cita pārdomas raisoša ainiņa. Pēdējā laikā gan esmu jau pieradis, ka pa vakariem pie mājām vienmēr stāv liels, melns apbedīšanas kantora katafalks, kurā skan disko mūzika un bučojas jauns pārītis. Puisis strādā attiecīgajā iestādē un pa vakariem brauc ciemos pie mīļotās, kura dzīvo ar mani vienā mājā.

Jautrības manā dzīvē, kā redzat, netrūkst.

P.S. savā ziņā šim ierakstam tā murgainajā tēmā varētu būt adekvāta arī nesen uzķertā telefonbilde – netālu no Preses nama.

Kaip perkūnas iš giedro dangaus klube “Hamlets” buvo dovana nuo viena svečias – teatra draugas Alfreds Paulausks dainavo… Eh, lietuviešu valodas eksāmens manā dzīvē ir bijis, bet jau pirms krietna gadu skaita, tamdēļ, par gramatiku drošs nebūdams, turpināšu vietējā mēlē.

Redziet, ganos es visai bieži improvizācijas teātra klubā “Hamlets”. Un vakar minētajā klubā Ziemassvētku izrādes ietvaros uz skatuves uzkāpa mūsu nacionālais kaimiņš iz Lietuvas puses – Alfrēds Paulausks ar kādas slavenas latvju dziesmas koverversiju lietuviešu valodā. Te nu tad Jums arīdzan to piedāvāju:

Un tāpat vien, tekstuālai salīdzināšanai un pašu priekam – lai Jums tiek arī oriģinālizpildījums:

Vakar es par to jokoju – un šodien smejos vēl vairāk. Traki jauki, ka Latvijas reklāmistiem ir arī humora izjūta, ne tikai lielummānija (kā dažiem, kas politiķus ceļ debesīs ar autopacēlājiem un sludina par mesijām).

Notikušais tūdaļ radīja asociāciju ar bērnībā tik mīļajiem Džeka Londona stāstiem par diviem draugiem “zelta drudža” pārņemtajā Klondaikā – Smouku un Mazo. Vienā no cikla pastāstiem par “Tralā ciemu” draugi, atriebdami pret viņiem nostrādātu jociņu, visai pamatīgi savukārt izmuļķoja zeltraču nometnes iedzīvotājus, likdami tiem noticēt milzu bagātību atrašanai, skriet cauri sniegam un vētrai uz iedomāto brīnumu. Un re, pēc akcijas zeltrači bija nokaunējušies, bet reizē uzjautrināti par šo izmuļķošanu, un paši atzina, ka sen to pelnījuši, jo pirms tam palaidušies gara kūtrumā un visādi citādi izlaidušies.

Bet re, latvieši gan savas vājās vietas atzīt nemāk… Un pasmaidīt paši par sevi, kā zināms, ne tik. Diemžēl. Nedaudz vairāk pašironijas šai laikmetā mums lieti noderētu.

P.S. Tele2 kampaņas autoriem no manis – vislielākā atzinība.

Nespēju noturēties, vēlos arī Jums parādīt šo video… Un tātad, dāmas un kungi, dejojošais papagailis Frostijs! Un arī Reja Čārlza dziesma sasodīti laba, savulaik man iepatikusies no bērnības teju mīļākā kino – “Blues Brothers”. Video, starp citu, ir ātri kļuvis ārkārtīgi populārs visā pasaulē – un neba velti. Skatieties paši!

Read more…

- Puisīt, tu esi stulbs vai izliecies?
- Neesmu es izliecies!
Ak, bet mums šoreiz tomēr izdevās gan pastulboties, gan izliekties reizē – kārtējās sfēriskās izklaides ietvaros.

Par un ap “Dīvainās ceļazīmes Rīgā”