Iepazīstieties, šis ir Sergejs Loiko – kara žurnālists un fotogrāfs, kurš manā redzeslokā tika nonācis ar Ukrainas konflikta atspoguļošanu kopš 2013. gada izskaņas.

Nesen latviešu valodā tika tulkots viņa romāns “Lidosta”, kas ir stilizēts, daļēji faktos balstīts stāsts par piecu dienu kariņu Doņeckas lidostā 2015. gada janvārī. Paša autora skatījumā lidosta ir simboliska vide, kurā visintensīvāk izpaužas cilvēka spējas pretoties un aizstāvēties – jo standarta lidostai nav tādu īstu sienu, tās pamatā sastāv no rāmjiem un stikliem, un cilvēkam tajā vairs nav, aiz kā noslēpties, tikai paša izmisuma drosme.

Šeit foto no “Dienas grāmatas” izdotā romāna tulkojuma atklāšanas “NicePlace Mansardā” 27. septembrī.

loiko

Kamēr valsts, kā rādās, pārsvarā jūsmojusi par mākslīgiem falliem, licenzētiem telpaugiem un kvalitatīvu Eirovīziju, kā sevišķu pagodinājumu kopējās pagātnes vārdā uztvēru iespēju pāris dienas aizvadīt sviestroka grandu ZUPSKI RUBIN sabiedrībā. Raudzīt plašāk…

“Mācību literatūras ētiskais aspekts veido pozitīvu emocionālo fonu, kur mācību tematu un uzdevumu saturs veicina pozitīvus emocionālos pārdzīvojumus, tāpēc mācību grāmatā nav ievietojami teksti, kas neatbilst šīm prasībām,” – tā spriedelē Izglītības ministrijas speciālisti, norādot skolu mācību materiālu izdevējiem, kādas korekcijas tajos veicamas, lai mazos lasītājus acīmredzot audzinātu par ētiskiem, emocionāli pozitīviem “mironīšiem” bez kritiskās domāšanas spējām. Raudzīt plašāk…

Ceļojumā pārlasīju savai sirdij un prātam tuvāko kiberfantastikas gabalu – ukraiņa Sergeja Lukjanenko “Atspulgu labirintu”. Kādreiz tiku pasācis to tulkot, tomēr nobijos no apjoma – turklāt pašam taču tik un tā visvairāk tīk to lasīt krievu mēlē. Bet sevišķi tuvs tas tapis stāstā ietvertās filozofijas dēļ, kamdēļ pārlasīts jau vairākas reizes. Nav brīnums – autors pēc izglītības ir psihiatrs un profesionāli darbojas kā psihologs, rakstot vairāk hobijam. Vairākas viņa grāmatas ir manā “zelta plauktiņā”. Lūk, pāris citātu no minētā darba manā tulkojumā:

“Psiholoģija, saskaņā ar vispārpieņemto, ir ārkārtīgi vienkārša zinātne. Cilvēki, kas nespēj patstāvīgi iedzīt sienā naglu vai sarīmēt pāris rindiņas, ne mirkli nešaubās par savu spēju saprast – un tiesāt citus.”

“Mēs esam virtuālo pasauli pārvērtuši par reālās dzīves parodiju. Bet parodijas nemēdz būt labākas par oriģināliem. Tām ir cits uzdevums – izsmiet, parādīt pirmavota neveiklību un bezjēdzību. Bet mēs nespējam izmainīt pasauli. Un tāpēc šai parodijai ir atņemta jēga. Tā nav rāviens uz priekšu, bet tikai solis sāņus.”

► Darbu kopumā var izlasīt, piemēram, te: Лабиринт отражений