Kāds vakars ar Pink Floyd

Atmiņu valdzināts, rakstu šo – daži pavasara gaidu laika pasākumi saslēgušies nesaraujamā ķēdē ar pagātni, kad tā vēl bija skaista, he. Konkrēti ar to domājot tā saucamo grāmatu un kultūrpreču māju “NicePlace Mansards”, kurā ļaudis pasākuši organizēt tādus sevišķus notikumus, kuri man atgādina senākus gadus pasaku mājā “Undīne” un ne tikai.

Vispirms bija Zemes stunda 19. martā, kurā brīvās skatuves režīmā sveču gaismā starp grāmatām uzstājās dažādi jaunie mūziķi, spēlējot un dziedot, – un tas nu bija izteikti “Undīnes” garā. Un nedēļu vēlāk – “Pink Floyd” vakars, kurā skatījāmies slaveno kinogabalu “Live at Pompeii” (jā, to pašu, kurā dziedāja viens no diviem sunīšiem, kas jelkad dziedājuši šim kolektīvam) un pēc tam klausījāmies grupas plates no Klāsa Vāveres un Henrika Eliasa Zēgnera krājumiem. Tas sasaucas gan ar to pašu “Undīni”, gan tajā pavadīto laika periodu vispār (piemēram, pēc viena pasākuma pasaku mājā jau nākamajā dienā “Annas 2” namā skatoties “Zabriskie Point”, un tādā garā).

Bet varbūt tā ir tikai nostaļģija.

Alkohola teorijas

Laiku pa laikam ir derīgi pārlapot senākas piezīmes, var atrast ne mazums interesantu lietu. Piemēram, šīs dažas “spalvainās domas”, ko esmu fiksējis uz papīra pirms pāris gadiem. Protams, tas viss ir domāts kā joks, tomēr savs patiesības grauds arī varētu atrasties.

Remonta teorija

Ikkatra reize, kad Tu tā drusciņ visu vakaru iedzer, līdzinās tapešu līmēšanai mājās. Alkohols no iekšpuses kā tapetes pārklāj visu telpu, un tad Tu dzīvi kādu laiku redzi tā krāsās – nu, kamēr uzlīmē jaunu kārtu pāri. Bet tieši tāpat kā šitentās tapetes, arī alkohols kārtām vien liekas pats sev pāri, kamēr veselajam saprātam tur iekšā vienkārši sāk pietrūkt telpas. Un tad der tāds kārtīgāks atturības kapremonts, kad visas šīs vecās kārtas tiek nodīrātas pavisam nost. Runā, ka tīri bioloģiski esot to vērts ievilkt uz vismaz divi nedēļām. Bet to taču mēs, cilvēki, vēl spējam?

Termoregulācijas teorija

Dažreiz, kad slimojat, citi Jums iesaka iedzert nedaudz šņabja vai ko tādu – it kā palīdzot. Aizdomājos arī par šo, un sapratu – tā tiešām ir. Kad Jums ir temperatūra, organisms jūt disonansi, jo nesaprot, kas īsti notiek. Bet tad kāds pašdakterēšanās cienītājs* Jums ielej ribās 50-100 gramus piparšņabīša, un viss nostājas savās vietās – organisms saprot, ka tajā ir alkohols un tātad zināms neadekvātums ir pilnīgi pieļaujams. Viss, atkal ir miers virs zemes un visiem stāstā iesaistītajiem labs prāts.

* par šo droši vien būtu, ko teikt, pašdakteru atmaskotājai Ksenijai Andrijanovai (vai, kā tagad tautā pieņemts teikt, Lailai Ozoliņai)

Pusložu teorija

Reizēm saka, ka šņabis atslēdz domāšanu un tāpēc tas nabaga putniņš, kas to lietojis, vītero (un sliktākā gadījumā arī dara) visādas muļķības. Bet tad jau laikam būtu jādomā, ka intoksikācijas periodā pazūd cilvēka loģika. Taču man drīzāk šķiet, ka tieši loģika paliek savā vietā, tak atslēgta tiek tā daļa, kurā glabājas cilvēka emocionālās pieredzes dati, atstājot darbībā vien to pašu loģiku ar tai piejamo informāciju, kura tad pārsvarā ietver mirkļa iegribas. Cilvēks ņem un aizmirst iemācīto pieklājību, iejūtību, zināšanas par citu cilvēku jūtām un uzvedību, – un ar tādējādi apdalītu, bet joprojām dzelžainu loģiku nu ķeras pie iedzimti neizzūdošo instinktu realizācijas. Šāda versija šķiet esam patiesībai tuvāk.

Markus Riva un Džerijs Šterns gatavo saldējuma kokteili

Tīri hohmas labad atminējos atkal šo viģiku, kurš tapa tālā 2010. gada vēlā pavasarī. Toreiz tas izraisīja tādu vidēji skaļu un gluži jautru būkšķi latvju blogosfērā. Un, cik zinu, arī Markum patika, hehe. Diemžēl pirmpubliskojuma punkts vairs neeksistē, tāpēc nāksies iztikt ar nedaudz vēlāku kopiju youtube. Jau iepriekš atvainojos par lielo uzrakstu video priekšā, toreiz man nez kāpēc šķita, ka tāds nu akurāt nepieciešams…

P.S.  Procesā neviens Markus Rivas albums nav cietis.

Kognitīvā disonanse – jeb Īsi par Latvijas politiku

Nu jau vairākus gadus manī uzkrājas mežonīgs garīgais pārgurums no tā, ka tajos brīžos, kad ir kāda runa par valdības un parlamenta darbu, vārdos nākas nonākt līdz, piemēram, Vienotības atbalstam – un nepavisam ne tāpēc, ka es piekristu viņu programmai vai ieteiktajiem risinājumiem. Zināms taču, ka esmu pārliecināts sociāldemokrāts. Tomēr esmu audzināts tā, ka nespēju palikt malā un “virtuves līmenī iet pret visiem”, bet šobrīd Latvijas aktīvajā politikā (ar aktīvo daļu domājot tos, kas ir vispār spējuši tikt pāri oficiālām barjerām) pārējie spēlētāji ir vēl daudz lielāki draņķi. Un atkal – ne jau pamata pārliecību un ideju dēļ, bet tieši spējā rast sakarīgus risinājumus, kompetencē, spējā tikt pāri niecīgajam… Labi, Vienotība nepatīk. Bet ko likt vietā – Ušakovu vai Lembergu? Trijās priedēs apmaldījušos nacionālistus? Reģionāļi un sudrabieši – vispār wtf

Ja man nebūtu dzīves gaitās iespēja šad un tad uzzināt, kas tajā visā notiek patiesībā, bet par visu notiekošo būtu jāveido viedoklis tikai pēc “informācijas” mediju slejās, – nu, tur laikam tiešām atliktu tikai pakārties. Par nelaimi, padomju gadi ir spējuši vidusmēra latvietim iepotēt domu, ka visas vārda “ideoloģija” nianses un fineses ir fui un . Un tā nu mēs te lēnītēm ejam bojā. Nepamet doma, ka varbūt ir laiks arī Latvijā izmēģināt mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Savi niecīgie plusi, savi lielie mīnusi – jā, bet sliktāk jau nebūs. Tik tiešām, katrā lokālā rakstura partijā ir sastopami ļoti sakarīgi ļautiņi, taču pieredze rāda, ka partiju robežās viņu īpatsvars pilnībā izšķīst idiotu masā (šeit vārdu “idiots” lietoju nevis medicīniskajā, bet sabiedriskajā nozīmē – Senajā Grieķijā ar to apzīmēja cilvēkus, kuri atzina tikai pašlabumu un noliedza sabiedrības intereses, pašiem atsakoties piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, atsakoties no pilsoniskajiem pienākumiem).

Protams, arī es esmu nekompetents. Lai šo pierādītu, nobeigšu ar citātu (jo nesen taču tika publicēts pētījums, kas pierādīja, ka gudro citātu cienītāji paši ir nelgas) no Orvela:

“Savā vaļā atstāti, gluži kā Argentīnas klajumos palaisti lopi tie bija atgriezušies pie dzīvesveida, kas tiem likās dabisks, it kā pēc senču paraugiem veidots. Proletārieši piedzima, uzauga ielu notekās, divpadsmit gadu veci sāka strādāt, pārdzīvoja īsu skaistuma un dzimumjūtu ziedu laiku, divdesmit gadu vecumā apprecējās, trīsdesmit gados bija pusmūžā un lielāko tiesu nomira sešdesmit gadus veci. Viņu garīgās prasības aizstāja grūts fizisks darbs, mājas un bērnu kopšana, sīkas ķildas ar kaimiņiem, filmas, futbols, alus un, par visām lietām, azartspēles. Viņus nebija grūti pārvaldīt. Viņu starpā vienmēr darbojās daži domu policijas aģenti; tie izplatīja nepatiesas baumas un atzīmēja un nogādāja pie malas retos indivīdus, kas varēja kļūt bīstami; netika mēģināts proletāriešiem iepotēt partijas ideoloģiju. Stipras politiskas jūtas proletāriešiem nebija vēlamas. No viņiem vairāk neko neprasīja – tikai primitīvu patriotismu, pie kā varēja apelēt ikreiz, kad viņiem vajadzēja samierināties ar ilgākām darba stundām un samazinātām devām. Pat ja viņi izrādīja neapmierinātību, kā tas reizēm arī notika, viņu nemiers ne pie kā nenoveda, jo, vispārīgām idejām trūkstot, viņi saskatīja tikai sīkas, atsevišķas nepatikšanas vai netaisnības. Lielākie ļaunumi viņiem palika nepamanīti.”

Baltais melnais suns

Suņi – neredzīgo pavadoņi ir tēma, par un ap kuru pēdējā gada laikā pastiprināti manas domas raisījušās, darbojoties biedrībā “Baltais Suns” – kuras misija ir tieši šo četrkājaino profesionāļu izplatības veicināšana Latvijā. Protams, nekādi neesmu varējis iztikt bez fotografēšanas, kad laiku pa laikam jātaisa visādi plakātiņi un uzsaukumi. Te nu šis tas, kas no šī gada rudens sakrājies, piemēram (attēlos – biedrības vadītājs Dāvis Muižnieks un viņa labradors Elfs, arī trenēts pavadonis).

P.S. Ja arī Tev, mans lasītāj, uznāk vēlme atbalstīt “Balto Suni” vai arī ir radušies kādi jautājumi, droši raksti tepat komentāros vai uz e-pastu mediji@baltaissuns.lv (saņemšu un atbildēšu tieši es)!