Laiku pa laikam ir derīgi pārlapot senākas piezīmes, var atrast ne mazums interesantu lietu. Piemēram, šīs dažas “spalvainās domas”, ko esmu fiksējis uz papīra pirms pāris gadiem. Protams, tas viss ir domāts kā joks, tomēr savs patiesības grauds arī varētu atrasties.

Termoregulācijas teorija

Dažreiz, kad slimojat, citi Jums iesaka iedzert nedaudz šņabja vai ko tādu – it kā palīdzot. Aizdomājos arī par šo, un sapratu – tā tiešām ir. Kad Jums ir temperatūra, organisms jūt disonansi, jo nesaprot, kas īsti notiek. Bet tad kāds pašdakterēšanās cienītājs* Jums ielej ribās 50-100 gramus piparšņabīša, un viss nostājas savās vietās – organisms saprot, ka tajā ir alkohols un tātad zināms neadekvātums ir pilnīgi pieļaujams. Viss, atkal ir miers virs zemes un visiem stāstā iesaistītajiem labs prāts.

* par šo droši vien būtu, ko teikt, pašdakteru atmaskotājai Ksenijai Andrijanovai (vai, kā tagad tautā pieņemts teikt, Lailai Ozoliņai)

Remonta teorija

Ikkatra reize, kad Tu tā drusciņ visu vakaru iedzer, līdzinās tapešu līmēšanai mājās. Alkohols no iekšpuses kā tapetes pārklāj visu telpu, un tad Tu dzīvi kādu laiku redzi tā krāsās – nu, kamēr uzlīmē jaunu kārtu pāri. Bet tieši tāpat kā šitentās tapetes, arī alkohols kārtām vien liekas pats sev pāri, kamēr veselajam saprātam tur iekšā vienkārši sāk pietrūkt telpas. Un tad der tāds kārtīgāks atturības kapremonts, kad visas šīs vecās kārtas tiek nodīrātas pavisam nost. Sākot ar divi nedēļām (tā biologi saka), turpinot ar mēnešu mēnešiem un, kam negadās, gadu gadiem*.

* šeit oriģinālā bija “Runā, ka tīri bioloģiski esot to vērts ievilkt uz vismaz divi nedēļām. Bet to taču mēs, cilvēki, vēl spējam?” – taču pārrakstot šis nobeigums vairs nepatika; šķita aprakstām autora vārgulību, par “kārtīgāku” atturības periodu it kā dēvējot nieka 14 dienas, heh.

Pusložu teorija

Reizēm saka, ka šņabis atslēdz domāšanu un tāpēc tas nabaga putniņš, kas to lietojis, vītero (un sliktākā gadījumā arī dara) visādas muļķības. Bet tad jau laikam būtu jādomā, ka intoksikācijas periodā pazūd cilvēka loģika. Taču man drīzāk šķiet, ka tieši loģika paliek savā vietā, tak atslēgta tiek tā daļa, kurā glabājas cilvēka emocionālās pieredzes dati, atstājot darbībā vien to pašu loģiku ar tai piejamo informāciju, kura tad pārsvarā ietver mirkļa iegribas. Cilvēks ņem un aizmirst iemācīto pieklājību, iejūtību, zināšanas par citu cilvēku jūtām un uzvedību, – un ar tādējādi apdalītu, bet joprojām dzelžainu loģiku nu ķeras pie iedzimti neizzūdošo instinktu realizācijas. Šāda versija šķiet esam patiesībai tuvāk.

Nu jau vairākus gadus manī uzkrājas mežonīgs garīgais pārgurums no tā, ka tajos brīžos, kad ir kāda runa par valdības un parlamenta darbu, vārdos nākas nonākt līdz, piemēram, Vienotības atbalstam – un nepavisam ne tāpēc, ka es piekristu viņu programmai vai ieteiktajiem risinājumiem. Zināms taču, ka esmu pārliecināts sociāldemokrāts. Tomēr esmu audzināts tā, ka nespēju palikt malā un “virtuves līmenī iet pret visiem”, bet šobrīd Latvijas aktīvajā politikā (ar aktīvo daļu domājot tos, kas ir vispār spējuši tikt pāri oficiālām barjerām) pārējie spēlētāji ir vēl daudz lielāki draņķi. Un atkal – ne jau pamata pārliecību un ideju dēļ, bet tieši spējā rast sakarīgus risinājumus, kompetencē, spējā tikt pāri niecīgajam… Labi, Vienotība nepatīk. Bet ko likt vietā – Ušakovu vai Lembergu? Trijās priedēs apmaldījušos nacionālistus? Reģionāļi un sudrabieši – vispār wtf

Ja man nebūtu dzīves gaitās iespēja šad un tad uzzināt, kas tajā visā notiek patiesībā, bet par visu notiekošo būtu jāveido viedoklis tikai pēc “informācijas” mediju slejās, – nu, tur laikam tiešām atliktu tikai pakārties. Par nelaimi, padomju gadi ir spējuši vidusmēra latvietim iepotēt domu, ka visas vārda “ideoloģija” nianses un fineses ir fui un . Un tā nu mēs te lēnītēm ejam bojā. Nepamet doma, ka varbūt ir laiks arī Latvijā izmēģināt mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Savi niecīgie plusi, savi lielie mīnusi – jā, bet sliktāk jau nebūs. Tik tiešām, katrā lokālā rakstura partijā ir sastopami ļoti sakarīgi ļautiņi, taču pieredze rāda, ka partiju robežās viņu īpatsvars pilnībā izšķīst idiotu masā (šeit vārdu “idiots” lietoju nevis medicīniskajā, bet sabiedriskajā nozīmē – Senajā Grieķijā ar to apzīmēja cilvēkus, kuri atzina tikai pašlabumu un noliedza sabiedrības intereses, pašiem atsakoties piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, atsakoties no pilsoniskajiem pienākumiem).

Protams, arī es esmu nekompetents. Lai šo pierādītu, nobeigšu ar citātu (jo nesen taču tika publicēts pētījums, kas pierādīja, ka gudro citātu cienītāji paši ir nelgas) no Orvela:

“Savā vaļā atstāti, gluži kā Argentīnas klajumos palaisti lopi tie bija atgriezušies pie dzīvesveida, kas tiem likās dabisks, it kā pēc senču paraugiem veidots. Proletārieši piedzima, uzauga ielu notekās, divpadsmit gadu veci sāka strādāt, pārdzīvoja īsu skaistuma un dzimumjūtu ziedu laiku, divdesmit gadu vecumā apprecējās, trīsdesmit gados bija pusmūžā un lielāko tiesu nomira sešdesmit gadus veci. Viņu garīgās prasības aizstāja grūts fizisks darbs, mājas un bērnu kopšana, sīkas ķildas ar kaimiņiem, filmas, futbols, alus un, par visām lietām, azartspēles. Viņus nebija grūti pārvaldīt. Viņu starpā vienmēr darbojās daži domu policijas aģenti; tie izplatīja nepatiesas baumas un atzīmēja un nogādāja pie malas retos indivīdus, kas varēja kļūt bīstami; netika mēģināts proletāriešiem iepotēt partijas ideoloģiju. Stipras politiskas jūtas proletāriešiem nebija vēlamas. No viņiem vairāk neko neprasīja – tikai primitīvu patriotismu, pie kā varēja apelēt ikreiz, kad viņiem vajadzēja samierināties ar ilgākām darba stundām un samazinātām devām. Pat ja viņi izrādīja neapmierinātību, kā tas reizēm arī notika, viņu nemiers ne pie kā nenoveda, jo, vispārīgām idejām trūkstot, viņi saskatīja tikai sīkas, atsevišķas nepatikšanas vai netaisnības. Lielākie ļaunumi viņiem palika nepamanīti.”

Reizēm ir sajūta, ka manu politisko nostāju veido sava veida katalizatori. Piemēram, kad sarunājos ar tā saucamo “krievu partiju” pārstāvjiem, manī ātri vien mostas karojošs nacionālists, kuru pat ne vienmēr izdodas apspiest. Toties, kad sarunbiedri ir paši nacionālisti, pārsvarā gadījumu mērkaķa ātrumā kļūstu par liberāli. Savukārt, kontaktējoties ar liberāļiem, tā vien gribas citēt konservatīvo tekstus. Kaut gan neviena no šīm ideoloģijām politikas kontekstā man nav sevišķi simpātiska.

Vispār jau tas ir tāds nerimtīgais zelta vidusceļa meklējums, varbūt ar tieksmi pēc šobrīd iztrūkstoša domu miera un harmonijas. Gribētos cerēt, ka tas liecina par spēju domāt pašam, nevis pieņemt marginālas idejas. Taču visbiežāk tas noved tikai pie tā, ka tu, vidusceļa cilvēks, vienkārši dabū pa ausi no visām nometnēm. Un tad pagriez arī otru ausi, un ej kaut kur gānīt no gejiem bēgošus afrikāņus, kuri raksta piedauzīgu dzeju par velosipēdistiem.

* Izsenis dzīvojot mikrorajona vidē, pa laikam uzmācas arī tāds kā libertisms.