Nenosakāma iemesla dēļ vakar atcerējos kādu tā ap 2002. gadu rakstītu ironijas gabalņu, kas tika publicēts portālā DELFI. Kādus gadus vēlāk tā redaktors, kad nejauši iepazināmies klātienē, to pat atcerējās tādu pašu apsvērumu dēļ, kādus Jums tūdaļ vēstīšu. Vispirms tikai lai tiek pats publicētais fragmentiņš. Rakstīju toreiz ar pseidonīmu JerryMouse; domājams, visiem taču skaidrs, kāpēc tāda izvēle.

Vēstule redakcijai

Vera, 19 gadi, studente:

“Vakar mums bija fakultātes ballīte, sapazinos tur ar smuku džeku. Viņu sauc Jānis, un viņš ir 3 gadus par mani vecāks. Sākumā mēs daudz dejojām, pēc tam aizgājām uz tuvējo bāru iedzert pa kokteilim. Tur nebija vietas, tāpēc man bija jāsēž viņam klēpī. Vienā brīdī es ar roku caur biksēm sāku masēt viņa locekli, bet viņš uzreiz visu pārprata un sāka man uzmākties. Nesaprotu, vai tiešām džeki domā tikai par TO? Lūdzu, palīdziet man ar kādu padomu, es esmu izmisusi un vīlusies džekos!”

Bet pārdomas par šo ir sekojošās – kas noticis ar cilvēku spējām uztvert ironiju? Palasiet komentārus pie DELFI publikācijas – komentāros liela daļa to ir uztvērusi tiešā veidā. Kā bērni ar konkrētu domāšanu. Jau toreiz es par to brīnījos, taču ar smaidu sejā; tagad, 2010. gadā, man tas liekas esam pieņēmis visai traģiskus apmērus. Nē, te nav runa konkrēti par kādu portālu komentētājiem – neesmu tik naivs, lai gaidītu, ka interneta komentāros masveidā publicēsies inteliģence. Runa ir par sabiedrību kopumā. Garīga slimība, kura progresē? Sastapties ar to nākas arvien biežāk un biežāk.

Vēl nedaudz pārdomu saistībā ar Balto Trusi. Nebūt nenoliegšu, ka esmu uz šo tēlu un visu ar to saistīto pasaciņu nedaudz “tērēts”. Bet to jau Jūs atceraties ikreiz, kad ievadāt attiecīgajā lodziņā mana bloga adresi, vai ne? Liegi dievinu arīdzan baltā truša sevišķo dziesmu. Bet nesen manai zelta kolekcijai pievienojās kanāla SyFy televīzijas formāta īsseriāls “Alice”.

Pirms kādām nedēļām par to jau rakstīju, pieminot tikai kā skatīšanai vēl nākotnē ieplānotu. Pēc redzētajiem citiem attiecīgās komandas darbiem negaidīju no tā pārlieku daudz un vispār ilgi atliku, taču viņnedēļ tomēr galējas garlaicības brīdī noskatījos. Un tagad esmu ļoti apmierināts ar faktu, ka netiku ļāvis diezgan vājajam reklāmas rullītim mani iespaidot un likt šo filmu pamest neskatītu. Zināt, tikai pavisam mazliet pārspīlējot, es vēlētos teikt, ka tā ir labākā filma, kas redzēta pēdējo gadu gaitā. Protams, ja neņem vērā vietumis, iespējams, “nepietiekamo” aktierspēli -- tomēr ir daudzi citi elementi, kas šo atsver.

Ja vien gadās tāda iespēja, patiešām iesaku noskatīties. Īpaši varētu patikt “The Matrix” faniem, piemēram. Vai drīzāk tiem, kam patīk tādas filmas kā “Dark City”. Negribu stāstīt neko sīkāk, lai nebojātu iespējamo iespaidu -- taču jāatzīst, ka filmā ir ļoti oriģinālā veidā pārveidots un pielāgots Kerola “Alises Brīnumzemē” sižets.

Blāvā treilera vietā piedāvāju internetā ne bez grūtībām atrastu fragmentu no filmas. Varbūt noder.

Paraudzījos vecajos ierakstos LiveJournal plašumos – nācās secināt, ka šodien es tā rakstīt nespētu. Piedodiet, ka netulkoju. Un neprasiet, kāpēc tolaik rakstīju citā valodā. Nav nekāds noslēpums, es vienkārši esmu slinks uz skaidrojumiem. Un zināt – šobrīd es laikam gan jūtos apmēram tāpat kā toreiz, kad minētais ieraksts ir tapis. Tas atņem vēlmi skaidrot, runāt, vispār būt.

Ar Jarānu es iepazinos tā ap 2005. gadu teātra klubā “Hamlets. Protams, kā jau letiņš un padomju laika bērns, zināju viņu daudz ilgāk, taču šeit bija izdevība tikties klātienē.

Toreiz Jarāns uzstājās kā viesmākslinieks Rolanda Zagorska studijas improvizācijas izrādē. Teikšu vienu – kā improvizators viņš ir klaji ģeniāls. Pusstundas laikā Jarāns jau bija manās acīs reabilitējies par visiem tiem garajiem gadiem, kuros mana trauslā estēta dvēsele tika plānveidā traumēta ar pliekanām TV formāta “humoristiskām” performancēm, kurā par tantukiem pārģērbti aktieri atstāsta simtreiz dzirdētas anekdotes. Improvizācija bija kā veldzējošs balzams manas sāpošās sirds brūcēm.

Uz “Hamleta” skatuves Jarāns ir bijis vairākkārt; diemžēl no mūsu pirmās tikšanās reizes bildītes šoreiz nevarēšu parādīt. Skaidri zinu, ka bija – bet ej nu tagad atrodi, kuru disku dzīlēs paslēptas. Še Jums drusku no 2007. gada.

Read more…

Kā izskātas, pēc dažām stundām iestāsies Tele2 organizēts tviterreklāmas “bums” ierīcei Poken, kas pirms dažiem mēnešiem aizsniegusi arī Latviju. Pirmoreiz to ieraudzīju t.s. Digitālās iedvesmas seminārā “Digital 2010″, ko organizēja mārketinga aģentūra “Inspired” šī gada 17. martā. Nu jūtos spiests jemt digitālo spalvu un paust savu e-viedokli.

Jau toreiz seminārā uz pierakstu malām atzīmēju veselu rindu punktu, kas man likās mulsinoši Poken pielietojumā, taču nu esmu savas pierakstu lapiņas veiksmīgi pakāsis, tamdēļ mēģināšu sākt no jauna. Pa šo laiku gan domas mainījis neesmu, acīmredzot, šoreiz vis nebūšu minētā produkta mērķauditorijas pārstāvis. Lai gan, protams, ja man tāds e-puļķis kaut kur ceļā gadīsies nejauši, esmu gatavs ar to iepazīties tuvāk un viedokli pēc apstākļiem koriģēt. Galu galā, man kādreiz, sensenos brīvmākslinieka gados, arī mobilais tālrunis nelikās sevišķi nepieciešams (jā, esmu jau TIK vecs, hehe) – kamēr tagad, protams, bez tā nekādi nespēju ikdienā iztikt.

Read more…

Tā nu sanāk, ka es jau dažus gadus ik pa brītiņam šur un tur publicēju kabrioletu fotogrāfijas, bet nekad tā pa īstam neesmu pastāstījis, kāpēc to daru. Šoreiz tomēr pamēģināšu, hehe.

Tātad, kā jau zināt, ir mans savs īpašais vaļasprieciņš – kustības “UrbanTrip” organizēšana. Kustībai piesaistītās fotogrāfu apvienības projektu ietvaros kādreiz sanāca iepazīties arī ar lielisko brīvmākslinieku Garjāni (iespējams, viņa vārds ir Jums pazīstams vēl no deju kluba “Super FM” laikiem, ha), kurš tāpat labprāt iesaistās mūsu aktivitātēs. Savukārt, viņa lielā mīlestība ir automašīnas bez jumta – un šīs mīlestības tiešais rezultāts pirms dažiem gadiem materializējās kā Latvijas Kabrioklubs.

Read more…

Ja Tu dzirdi uz ielas taurējam automašīnas un balsis kliedzam kaut ko par jumta noraušanu – nebīsties, tā nav nedz nekontrolējama dabas stihija, nedz arī no būriem izmukuši trakie. Vienkārši ir klāt kārtējā Kabrioletu vasara, hehe. Šogad bezjumta braucamo sezonas atklāšanas svētki noritēs 29. maijā Jelgavā – kā pilsētas svētku sastāvdaļa. Speciāli notikumam par godu valstī ir ieradies lieliskais Latvijas Kabriokluba prezidents GarJānis, kurš citādi patreiz dzīvojas Norvēģijā, kur studē, bet brīvajā laikā fotografē un raksta grāmatu (ja kas, pēdējo es Jums neesmu teicis).

“Kabrioletu vasara” ir nu jau tradicionāls bezjumta automašīnu karnevāla stila festivāls, kurā uzsvars tiek likts nevis uz konkrētu autopasaules zīmolu slavināšanu, bet gan kabrioletu kā dzīves uztveres veidu – kas atbrīvo festivālu no komercializētās pasaules žņaugiem un padara par vienkārši lielisku atpūtu gan auto īpašniekiem, gan skatītājiem. Pats esmu divos no trim jau notikušajiem festivāliem pabijis skatītāja lomā un zinu, ko runāju.

Īsumā par šī gada festivāla programmu: pl.15:00 ekipāžas ar saviem auto pulcējas reģistrācijas vietā pie Valdeķu centra, lai jau 16:00 garā parādes kolonnā virzītos uz Jelgavas centru. Pusstundu vēlāk kolonna ieradīsies Hercoga Jēkaba laukumā, kur līdz pat pl.18:00 notiks kabrioletu prezentācija un ekipāžu sacenšanās jautrās nominācijās. Tiekamies tur?

P.S. vēl var paspēt pieteikties dalībai vai atbalstīšanai pa tel. 28872887 vai e-pastu elita.leja@kabrioklubs.lv

= bildītes no pasākuma organizatoru mājaslapas =