Kārtējās nodevas mazo sunīšu kultam. Karloss Ramirezs ir nu jau krietni paaudzies (ja šīs sugas sunīšiem, protams, vispār tādu apzīmējumu var piemērot) – viņsvētdien nosvinējis gada jubileju. Bildīte gan tapusi vēl pirms Jāņiem.

Ak, šoreiz tikai tās ievada kadrs. Tālāk grēka ceļos es viņām nesekoju, vīriešiem ar fotoaparātu tur gaitas liegtas, hehe. Vispār jau tāpat jutos pirmos elles lokus izgājis – redz, pāris stundiņas esošajā karstumā bildēt zem tiešas saules nav vis nekāds joks. Likās, ka esmu pa tam zaudējis kādus desmit kilog… nē, litrus ķermeņa apjoma.

Ar Jarānu es iepazinos tā ap 2005. gadu teātra klubā “Hamlets. Protams, kā jau letiņš un padomju laika bērns, zināju viņu daudz ilgāk, taču šeit bija izdevība tikties klātienē.

Toreiz Jarāns uzstājās kā viesmākslinieks Rolanda Zagorska studijas improvizācijas izrādē. Teikšu vienu – kā improvizators viņš ir klaji ģeniāls. Pusstundas laikā Jarāns jau bija manās acīs reabilitējies par visiem tiem garajiem gadiem, kuros mana trauslā estēta dvēsele tika plānveidā traumēta ar pliekanām TV formāta “humoristiskām” performancēm, kurā par tantukiem pārģērbti aktieri atstāsta simtreiz dzirdētas anekdotes. Improvizācija bija kā veldzējošs balzams manas sāpošās sirds brūcēm.

Uz “Hamleta” skatuves Jarāns ir bijis vairākkārt; diemžēl no mūsu pirmās tikšanās reizes bildītes šoreiz nevarēšu parādīt. Skaidri zinu, ka bija – bet ej nu tagad atrodi, kuru disku dzīlēs paslēptas. Še Jums drusku no 2007. gada.

Read more…

Un Jūs nodomājāt, ka es tāpat vien esmu iesaistījies jaunās radiostacijas kampaņā? Ha. Šis radio ir gana glīts arī bez “pievienotās vērtības”. Trāpījies manā ceļā kādā no www.urbantrip.lv pastaigām.

Tā nu sanāk, ka es jau dažus gadus ik pa brītiņam šur un tur publicēju kabrioletu fotogrāfijas, bet nekad tā pa īstam neesmu pastāstījis, kāpēc to daru. Šoreiz tomēr pamēģināšu, hehe.

Tātad, kā jau zināt, ir mans savs īpašais vaļasprieciņš – kustības “UrbanTrip” organizēšana. Kustībai piesaistītās fotogrāfu apvienības projektu ietvaros kādreiz sanāca iepazīties arī ar lielisko brīvmākslinieku Garjāni (iespējams, viņa vārds ir Jums pazīstams vēl no deju kluba “Super FM” laikiem, ha), kurš tāpat labprāt iesaistās mūsu aktivitātēs. Savukārt, viņa lielā mīlestība ir automašīnas bez jumta – un šīs mīlestības tiešais rezultāts pirms dažiem gadiem materializējās kā Latvijas Kabrioklubs.

Read more…

http://urbantrip.lv/blog/?p=673

Reiz kāda man ļoti attāli pazīstama meitene bija publicējusi blogā ierakstu, kuru es pamanīju tikai kādus gadus vēlāk. Tur bija apmēram tā rakstīts – viņa braukusi trolejbusā un ievērojusi blakus kādu vīrieti lasām grāmatu. Vispirms uzmetusi acis grāmatas tekstam un traki izbrīnījusies – tā bijusi par pionieru dzimumaudzināšanu¹. Bet tad paskatījusies uz lasītāju, atpazinusi tajā mani un nospriedusi, ka tādā gadījumā tas ir pilnīgi normāli.

Še atkal kāds cits gadījums, pēc kā varat pamēģināt vērtēt to manu “normālību” (kādreiz būs jāpajautā, ko viņa ar to domāja). Vakar internetā uzgāju kādu pilnkontakta pornogrāfisku filmu, kuras ievadā pārītis pirms pamatīgas drāšanās uzpīpē ūdenspīpi. Es patiesi aizgrābts noskatījos daļu šīs filmas – līdz brīdim, kamēr abi reizē beidz… pīpēt. Jo puisis sasodīti profesionāli (un es tiešām zinu, ko runāju²) sagatavoja ūdenspīpi pīpēšanai, neaizmirsdams nevienu no tiem sīkumiem, par ko es jau esmu noguris atgādināt cilvēkiem visādos forumos un  ūdenspīpju pasākumos.

Kaut gan, ja par pornogrāfiju sauc to, kas apmierina skatītāju, varbūt tieši tā ir man īpaši domātā pornogrāfija, hehe. Es tad sēdētu un skatītos, un skatītos, kā puskaili ļaudis saliek ūdenspīpes, sasmalcina tabaku, hermetizē tabakas trauciņus, vienlaikus nodrošinot pietiekamu gaisa cirkulāciju, pareizi aizdedzina ogles u.c.

______________________________________
^{1 Арон Залкинд – Педология. Утопия и реальность.
2 paskaidrojums – attēlā}