[iz reklāmistu kursa hronikām]
Iveta (docente):
- Kas vispār ir daivings?
Studenti:
- Niršana! (utt.)
Iveta:
- Un nevar normāli pateikt “niršana”, kāpēc vajag izdomāt visādas snorkelēšanas, daivingus?
Džerijs (viens no studentiem):
- Un to saka cilvēks, kas mums stāsta par merčendaizingu.
Iveta:
- Okei, viens-nulle.
Saruna ar pasniedzēju
Bezdarbnieka ceturtdiena
Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē nekas būtisks jau dažu labu gadu nav mainījies). Taču šodien jau esmu pārdomājis, jo negribētos, lai topu kādubrīd nejauki pārprasts no dažādos dienas pulksteņlaikos sastaptiem dažādiem ļaudīm – un rakstu jau citādi. Tātad, vēstījums Jums – vispirms par arodbiedrību tusiņu pie Raiņa pieminekļa Rīgā, tad Džerija gaitām Biznesa augstskolā “Turība” un visbeidzot Andrejsalu ar Kaukuļa un viņa draugu dziedājumiem.
Pārdomas par zaķīšiem piecos no rīta
Naktī uz sestdienu sēdēju pie datora miegains un mācīties ne sevišķi spējīgs (jā gan, esmu uz vecumu sadomājies, ka man nepieciešama otra augstākā). Un angļu valodas mājas darbam bija nepieciešams uzģenerēt kādu iedomātas vai esošas kompānijas prezentāciju. Taču nopietni kaut ko darīt tādā stāvoklī es nespēju… Nesen biju atgriezies no Džilindžera izrādes, vienīgās idejas prātā grozījās par un ap iespēju prezentēt kaut kādu, teiksim, “Devil’s Inc.”, kas pērk un pārdod dvēseles, tomēr negribējās radīt pasniedzējam traumu. Un tad dzima Tas. Lekcijā pēc tam pieteicos runāt pirmais un to prezentēju… Droši vien pārliecināju kolēģus, ka esmu vismaz garīgi slims, ja ne narkomāns. Te nu to publicēju – bet nekritizējiet pārlieku manu angļu valodu, pats zinu, ka tā nav vis diez ko laba.