Atmiņu valdzināts, rakstu šo – daži pavasara gaidu laika pasākumi saslēgušies nesaraujamā ķēdē ar pagātni, kad tā vēl bija skaista, he. Konkrēti ar to domājot tā saucamo grāmatu un kultūrpreču māju “NicePlace Mansards”, kurā ļaudis pasākuši organizēt tādus sevišķus notikumus, kuri man atgādina senākus gadus pasaku mājā “Undīne” un ne tikai.

Vispirms bija Zemes stunda 19. martā, kurā brīvās skatuves režīmā sveču gaismā starp grāmatām uzstājās dažādi jaunie mūziķi, spēlējot un dziedot, – un tas nu bija izteikti “Undīnes” garā. Un nedēļu vēlāk – “Pink Floyd” vakars, kurā skatījāmies slaveno kinogabalu “Live at Pompeii” (jā, to pašu, kurā dziedāja viens no diviem sunīšiem, kas jelkad dziedājuši šim kolektīvam) un pēc tam klausījāmies grupas plates no Klāsa Vāveres un Henrika Eliasa Zēgnera krājumiem. Tas sasaucas gan ar to pašu “Undīni”, gan tajā pavadīto laika periodu vispār (piemēram, pēc viena pasākuma pasaku mājā jau nākamajā dienā “Annas 2” namā skatoties “Zabriskie Point”, un tādā garā).

Bet varbūt tā ir tikai nostaļģija.

Suņi – neredzīgo pavadoņi ir tēma, par un ap kuru pēdējā gada laikā pastiprināti manas domas raisījušās, darbojoties biedrībā “Baltais Suns” – kuras misija ir tieši šo četrkājaino profesionāļu izplatības veicināšana Latvijā. Protams, nekādi neesmu varējis iztikt bez fotografēšanas, kad laiku pa laikam jātaisa visādi plakātiņi un uzsaukumi. Te nu šis tas, kas no šī gada rudens sakrājies, piemēram (attēlos – biedrības vadītājs Dāvis Muižnieks un viņa labradors Elfs, arī trenēts pavadonis).

P.S. Ja arī Tev, mans lasītāj, uznāk vēlme atbalstīt “Balto Suni” vai arī ir radušies kādi jautājumi, droši raksti tepat komentāros vai uz e-pastu mediji@baltaissuns.lv (saņemšu un atbildēšu tieši es)!